21. Japy – Nu tad, tad jau nav nekādu šķēršļu, vai kā? Ja jūs viens otru atradāt tad viss ir labi. Vai kas tevi moka vēl?
22. Fast-boy – Viņš grib būt 100% par savu nākotni.  Es jau arī.  Ja būs jāstājas maksas grupā un nespēšu viņu pārliecināt, nožnaugšu vai sarīkošu krievu ruleti.  Man jau no tā visa brauc jumts. Nu re, sāku jau muļķības runāt.
23. Vairis – Ja jāizvēlas starp karjēru un mīlestību, iesaku izvēlēties karjēru. lai gan tas ir atkarīgs no konkrēta cilvēka vērtību sistēmas. Pirms diviem gadiem būtu izvēlējies mīlestību, tagad nu nekādā gadījumā!  Karjēra paliek, cilvēki mainās.
24. Vairis – Man izklausās pēc aizraušanās.
25. Fast-boy – Vairis Viņam vairāk karjēra prātā, man.. Hmm.. mīlestība, tad karjēra..? Netieku galā - gan vienu, gan otru man vajag! Es pat nezinu kā rītā ekšus nolikšu. Ne pagulēt, ne pamācīties.. Viņš jau reāli IR mans, jautājums KĀ viņu panemt?
26. Topiņš – Klau, puikas,  ko jūs tur sarežģījat. Kaut kādas slīpas nākotnes domas utt. Nekad nav iespējams visu paredzēt līdz galam. un jo tuvāk nāks vecums, jo vairāk sapratīsiet, ka svarīgākais ir darīt to, ko gribās, nevis to, kas ir prātīgi. Ja pareizi sapratu, līdz septembrim jūs neviens netraucēs un ārā no dzīvokļa nemetīs. Nu tad ļaujaties fantastiskai vasarai, varbūt tās būs skaistākās tava mūža atmiņas! Un lai ir vienalga, kas notiks rudenī - līdz tam vēl 10000 veidos var mainīties apstākļi pilnīgi neiedomājamā veidā. Varbūt pēkšņi abi kļūsiet miļonāri vai aizbrauksiet dzīvot uz Čīli. Ko ne?  Just - ļaujies karstai, skaistai vasarai!
27. Dewil – Topiņš.. es jau sen konstatēju, ka sapņojot par nākotni, galu galā nākotnes naf..
28. Topiņš – Bet varbūt īstā problēma ir tāda, ka nemāki puisi uzrunāt  tur jau nav nekas īpaši savādāks, kā sadraudzēties ar meiteni (ja esi bi, tad zināsi)  be creative! un beidz besīties, jo uzvilktam iespēja visu sačakarēt ir daudz lielāka.
29. Grifons – Uzmetot aci sākumā aprakstītajai situācijai, rodas sajūta, ka tas tiešām ir meksikāņu seriāls, bet, sekojot komentāriem, atklājas tās dabiskums. A un B ir bijušie BF, kuri vēl arvien ik pa laikam pārguļ (nepiedodami). A un B ir divas barojamas mutes, kuriem visa dzīve vēl priekšā (jūtu līdzi C). C grib B un karjēru (nabaga C). Jautājums - kā C paspēj tagad uzturēt A un B un mācīties (kur rodas nauda tagad)? Bet visus faktus sakārtojot ir skaidrs, ka kamēr A un B ik pa laikam gulēs kopā C tur tik un tā nebūs vietas. Atkal jautājums - kāpēc C to vēl pacieš, un vai A zin par C jūtām pret B? Ja zin un guļ, tad tas vēl vairāk parāda tikai B un C attiecību nestabilitāti un nākotnes neiespējamību, jebšu attiecības trijatā. Runājot par matereālajām lietām - ja jau puiši dzīvos visi kopā, tad kādam/kādiem būs jāuzņemas apgādnieku loma, savukārt absolūti negodīgi būs kādiem/kādam to uzgrūzt citam. Tieši tāpat ir jautajums, kāpēc “smalkjūtīgais” tēvs ir pametis divus nestabilus jauniešus pašplūsmā vēl uz nabadzības sliekšņa (viena mute šur vai tur neko nemaina)? Skaidrs ir viens, ka lai ko te diskusijā kāds teiktu, lēmumu pieņems pats C. Bet manuprāt šeit nav jautājums ko darīt C, bet gan ko darīt visiem - gan A, gan B, gan C. Ja C grib uznemties visu situāciju tikai uz sevi un sevi mocīt, tad tā ir viņa paša problēma - tur neviens nepalīdzēs. Taču vislabāk būtu visiem ielikt savu artavu šajā situācijā - tas būtu kaut ko ziedot no sevis visu labklājībai un laimei.
30. Topiņš – Grifon, prātīgs puisis  esi tas, ka A & B pa reizei pārguļ nav nekas nosodāms, kamēr abi ‘brīvi’. ja nu vienīgi pačakarē savas smadzenes, jo kamēr reizi pa reizei guli ar cilvēku, tikmēr ar viņu saglabājas emocionāla saite (un lai ko viņi abi stāstītu C). Patlaban tāpat A, B & C no kaut kā barojas un nekas īsti nemainīsies, ja B kļūs C BF. Vismaz pa vasaru nē. Bet ja C tagad mēģina izplānot, kā tuvākos 40 gadus uzturēs B..  nodzīvojiet sākumā līdz septembrim. Un vēl C uz sevi savācas veselu kaudzi atbildības par citu cilvēku dzīvi.  Par to - pats vainīgs, lai nomierinās un padomā mazliet racionāli, vai izrunājas ar kādu daudz maz pofigstisku draugu/draudzeni.
31. Helpy – A-B-C - mīlas strīsstūris.. Ir ko palauzīt galvu..
32. Dadzis – Fast-boy, Tu jau ar B atklāti parunāji, tā no sirds?
33. Fast-boy – Nē, baidos iztramdīt. Kaut kad vēlāk.
34. Dadzis – Tu jau esi viņu dabūjis?
35. Fast-boy – Nesapratu Dadzis? Kā dabūjis? Tu par ko?
36. Dadzis – Pārgulējis esi?
37. Fast-boy –  ? Dadzis?
38. Dadzis – Gultā.  Saka, ka palīdz risināt jautājumus.
39. Fast-boy – Tu visus jautājumus tā risini?
40. Dadzis – Dažreiz. Pamēģini, varbūt ka līdzēs.

2. Arčijs – Ak dies.. No kurienes tu šito izrāvi?!
3. Wolfy – …Un te ieradās Don Pedro un viņā iemīlējās gan A gan B līdz neprātam..
4. Fast-boy – Tas nav meksikāņu seriāls, bet real life.  Ja gribi, tad pienemsim, ka A = Arčijs un B = Wolfy.  Nav svarīgi vārdi, bet jautājums  KO DARIT?
5. Asais – Mēs jau protams visi te varam smīkņāt, bet cik man izklausās, tad puisim tiešām tā ir liela problēma,  man pat grūti ko teikt šajā situācijā, bet viens jau nu ir tiešām skaidrs, ja tu turpināsi vilcināties ar savām jūtām un mīlestību pret viņu, tad tu noteikti viņu palaidīsi garām.  Šajā gadījumā vislabāk ir tev pašam saprast vai tu viņam vari atklāt savas jūtas vai nē, jo tu ar viņu patreiz dzīvo kopā un tu vislabāk vari zināt kā viņš var uzņemt tavu mīlestību, vai nu neuzņemt. Tu minēji arī karjēru, bet kam tad draudziņ nav svarīga karjēra, tā manuprāt jebkuram cilvēkam ir svarīga, bet ja tu dzīvē domāsi tikai par karjēru, tad tev noteikti būs ļoti grūti, jo dzīve nesastāv tikai no darba, ir vajadzīgs mīļš cilvēciņš blakus, kas ar tevi var būt gan grūtos, gan jaukos brīžos. Lai tev viss izdodas.
6. Wolfy – Fast-boy, no manis droši vien nesanāks nekāds politiķis, bet kāpēc nevar atklāti pateikt tam A, vai kurš tur bija kas? A? Ko tu vari pazaudēt? Ilūzijas? protams, to pateikt var dažādi, un tomēr ir jāpiedomā kāds veids būtu piemērotāks. Uzrakstīt vēstuli, piemēram  un uz nedēļu aizbraukt uz laukiem,  jeb uzaicināt viņu piemēram nolēkt ar izpletni kopā un pēc tam pateikt, ka mīli viņu  var jau arī piedzērties un visu izpļāpāt, bet tas, domāju ir gan visai bīstams ceļš, gan arī nesmuks.
7. Dadzis – Asais,  padomu līmenī jau viss ir jauki, bet mēs esam samērā godkārīgi.  Dotajā mirklī viņam svarīgākas finanses (studijām), bet love relationship, kā saka otrajā vietā. Es viņu pilnīgi saprotu, bet finanses..  Ja man pašam būs jāņem studijām kredīts?  Ko tad?  Tieši preti LU gan esot panelis, tā runā..
8. Fast-boy – Dadzis, tev arī tāda situācija?
9. Asais – Dadzis, bet es taču neteicu, ka viņam karjēra ir jānoliek otrajā plānā, ir jāatrod abām lietām laiks.
10. Dadzis –  Nē, vienkārši uzlaikoju tavu gadījumu uz savas ādas. Tev laikam smiekli nenāk?  Atklāti parunā ar B, jums jau nav jabrauc laulības ostā!?  Gan jau jūs divi pieauguši cilvēki kaut ko izdomāsiet.
11. Wolfy – Man liekas gan studijām, gan finansēm vairāk traucē stāvoklis, kad visu laiku domā par to, ko nevari izdarīt un galu galā jūties nelaimīgs un viss palik vienaldzīgs.
12. Fast-boy – Ja tā pa īstam, tad B finanses reāli vajadzīgas lai normāli pabeigtu 12 klasi. Man turpretim jārēķinās ar realitāti ar studijām LU. Vēl jau gan eksāmeni turpinās un to rezultātus uzzināšu labākajā gadījumā 18 datumā. Tad 11 dienas laika, lai izvērtētu situāciju.
13. Fast-boy – Wolfy, es vēl gribu pacerēt..  Zinu, ka viņš strikti pieturas pie sava plāna un to parasti arī sasniedz. Tie 2 gadi ar traģiski bojā gājušo BF ir realitāte, un viņš ir pārliecināts, ka tāds BF, kā feja parādīsies atkal. Muļķis viņš nav, gan galva, gan rokas viņam labi strādā. Un nav gluži tā, ka viņš uz kakla sēdētu. Savu naudu kopējā saimniecībā viņš arī iegulda. Un es lai viņam šādā situācijā saku, ka tāds BF var neatnākt?  Es neriskēšu to teikt. Never said never.
14. Topiņš – Smuki,  tikai es nesaprotu, ja kopā dzīvo 3 puikas - A, B & C, pie tam A & B vairs īsti boy-friends nebūs, tad kāpēc lai B & C nebūtu BF un vienalga, trijatā dzīvot zem viena jumta ar kopēju saimniecību.  Te drīzāk svarīgi ir tas, kā brālītis uztvers notiekošo - vai gribēs jūs abus izmest no dzīvokļa, vai arī parūpēsies par savu bračku un vēl arī viņa draugu. Ja tev liekas, ka otrais variants, tad vari mierīgi izrunāties ar brālīti pa priekšu.
15. Dewil – Mēmais trīsstūris sanāk, ne?
16. Fast-boy – Ne gluži tā Topiņš.  Līdz tam mēs dzīvojām trijatā: fāters, bračka un es.  Fāters smalkjutīgi līdz 1 septembrim pazuda uz citu dzīvokli. Viņš grib, lai mēs paši tiekam ar visu galā.  Protams, viņš varēja patreizējo dzīvokli ieradīt, izīrtēt B, bet bračka nebija ar mieru.  Ārā no dzīvokļa viņš mani izmest nevar, viņš gadu jaunāks un arī vēl gads jāmācās.  B mans bračka reāli vairs neinteresē. Ja viņi pirms trijiem gadiem sāka un pašlaik šad tad “jaunību” atceroties pamīlējās,  lai tā būtu.. Nu un, man ne tik daudz tā miesa interesē, bet..  ? No comment..
17. Dewil – Fast-boy.. Un kam tev tas vajadzīgs?
18. Fast-boy – No comment.  Sirdij nepavēlēsi.  Laikam jau likten’s tāds, mīlēt un ciest.  Esmu pacietīgs, bet sāp gan..
19. Japy – Nu kad viņš vairs nebūs A bf, tad arī domā ko vairāk bet tagad mēģini nedomāt par to kas nav iespējams.
20. Fast-boy – Japy. Viņš jau arī nav vairs viņa BF, vienkārši draugs. Tas skaidrs mums visiem trim. Tas vismaz tā ir uz šobrīdi.

Mūsdienīgas iNeta love story’s..

Veltīts Lielai Seksa Brālībai.
Love not to live, but live to love.

Lai aizmirstas šaubas,
Lai aizmirstas strīdi,
Lai aizmirstas kļūme un teiciens skarbs!
Par vienu visīsāko iedvesmas brīdi
Ir jāatdod gados sakrautais darbs.
Tu dzimis radīt, neļausi ārdīt,
Ir iedvesmas brīdis!
Būs darbu kalns.
H.Heislers

Esmu iemīlējies brāļa draugā līdz ausīm…

1. Fast-boy –  Above board! I love my brother friend body and soul. Yes, of course!
Vismaz tādas šobrīd ir mana brāļa (A) un viņa drauga (B) relationship.  Pirms trijiem gadiem viņi viens otram bija pirmie BF veselu gadu. Vēlāk B divus gadus dzīvoja pie cita BF.  Traģisku apstākļu dēļ viņš palika bez jumta uz galvas un brālis aicināja padzīvot pie mums, kamēr B atradīs savu jauno BF.
Kopš Lieldienām viņš dzīvo kopā ar mums, esmu viņā iemīlējies no pirmā acu skatiena, ļoti viņu gribu un… Nezinu ko darīt, kā rīkoties.
Ja studiju turpināšanai man nevajadzēs ņemt kredītus, varētu ņemt B savā paspārnē, aprūpē un droši saukt par savu boy-friend 4ever. Cik noprotu, viņš būtu ar mieru, ja ne šie finansiālie aspekti. Tie viņam (un iespējams arī man) ir ļoti būtiski savu mērķu sasniegšanā.
Tā vien gribās B apskaut, samīļot un ļauties mīlas neprātam katru mīļu brīdi. Kā rādās studijas un labu izglītību nākotnē mēs stādām augstāk par šībrīža love relationship. Jūtos kā ēzelis starp burkānu un ābolu kaudzēm.  Vilcinoties var palaist garām abas iespējas un vispār palikt bešā pie sasistas siles.
Runāt ar B, atzīties mīlestībā, kaut kā citādi izrādīt savas jūtas es (domāju arī viņš) baidos, arī norādīt uz durvīm neesmu spējīgs.  Neesmu gatavs kā dažas sievietes iziet uz paneļa, tikai tāpēc, lai uzturētu ģimeni un būt laimīgam ar savu BF. Baidos kļūt par Otello attiecībā pret B, vai pret sevi un nogāzt podus.
Kad apmeklējot Purvu, A un B uz četrām dienām pazuda (un kā vēlāk bračka stāstīja, they make love games), domāju, ka pasaule sabruks. Paldies Dievam, abi resgaļi atradās un mājās atnāca kopā.
Zinu, ka viņi vismaz tuvākā nākotnē nebūs īsti BF, tāpēc šīs love games pat neņemu pierē. Mani vairāk uztrauc iespēja, ka B var nekļūt par manu vienīgo un īsto boy-friendu. Mēs būtu ideāls pāris viens otram, bet…
Gatavais ārprāts! Ko man darīt, kā rīkoties?
Tikai ne uz paneli! For crying out loud!
Please, help gain a footing!

Jaunais cilvēks staveja istabā pie spoguļa un aplūkoja uz kakla pulsējošās vēnas. Tajās plūda viņa dzīve ar visām tās ilgām un sāpēm, atmiņu upe. Tik viegli būtu bijis to vienā vēzienā novirzīt citā gultnē, ļaut tai izplūst no krastiem un aizskalot visu sāpīgo. Cik reižu viņš tā bija stāvējis pēdējo gadu laikā? Vairākus simtus? Tūkstoti? Visa šī brīža dzīve sastāvēja no tādiem mirkļiem. Pludmales māja bija viņa patvērums un reizē nāves nometne. Šeit viņš uzturējās ik reizi, kad pārņēma īstas un asas atmiņu skumjas, ko nevarēja vairs remdēt apātijā vai loģiskos spriedumos. Kā šodien. Viņš izgāja uz terases. Viļņu troksnis pārmāca visas apkārtnes skaņas. Šodien jūra mani nesagaidīs. Šis ir īpašs vakars. Tā viņš mēdza teikt katru reizi. Kārtējā shēma, kuru neviens nebija veidojis, rakstījis. Tā nejauši notika pirmo reizi un neapzināti vienmēr atkārtojās.
Šī tomēr bija īpaša reize. Jūra trakoja, un pie tās nebija neviena paša cilvēka. Jauneklis, drēbes nenovilcis, iebrida līdz gurniem ūdenī. Viņš skatījās un skatījās tumšajās debesīs, bet jūra nestājās viņu aicināt savā klēpī. Vēl ne, māt, vēl ne šoreiz.. Es baidos. Tev es nekautrējos atzīt, ka tikai bailes liedz man tevi paklausīt. Katijai es nevaru to teikt. Viņas ticības dzīvei pamatakmens ir mana ticība, ko viņa neapzinās esam tik vāju, kāda tā reāli ir. Tu jau zini, māt, tu mani pazīsti kā neviens cits, tikai tu un vēl Mēness, mans tēvs.. Bet šodien viņa te nav, viņš ir paslēpies mākoņos, lai nebūtu mani jāsatiek.. Es viņu saprotu un atbalstu.. Ko viņš varētu man pateikt tādu, kas mani apmierinātu? Vīrišķa cietsirdība, zobus sakoduši, mēs paejam viens otram šodien garām. Nu es iešu prom arī no tevis, māt..
Viņš aizdedzināja sveci un nostatīja tai priekšā uz galdiņa krāsaina stikla plātnīti ar izgrieztiem ornamentiem. Caur tiem spīdošā gaisma spokaini atstarojās uz viņa kailās ādas un telpas sienas, griestiem, grīdas. Jauneklis aizdedzināja cigareti. Kad tā bija kārtīgi iedegusies, viņš ar nagiem noknieba mazu hašiša masas gabaliņu un uzlika to uz oglītes cigaretes galā. Brūnais brīnums izdvesa biezu dūmu strūkliņu; jauneklis ātri pielika tai stikla caurulīti un iesūca to sevī. Dūmi piepildīja plaušas un tūdaļ kā karsts vilnis iesitās galvā. Pēc vēl viena dūma ēnu kontūras kļuva asākas, tās it kā materializējās un kļuva telpiskas. Katra no tām elpoja savā ritmā, un katrai bija sava sāpe, savs stāsts stāstāms, bet nakts priekšā vēl solījās būt gara. Trešā reize; vēl dažas minūtes, un tad jau bezapziņa, kam cauri strāvoja paralēlās realitātes skaidrā uztvere. Nedz laiks, nedz telpas jēdziens netraucēja ar savu klātbūtni, taču eksistences robežas nebija sagrautas. Es pastāvu, kaut manis vairs nav. Es apzinos, kaut nespēju domāt. Acumirklīga laime un piepildījums, un reizē nāves demonstrācijas versija. Es zinu, ka elpoju, tikai tāpēc, ka dzirdu savu elpu. Tik skaļa, tik apdullinoša cauri visam šim klusumam. Vienīgā skaņa, kas notur mani pie zemes. Bet tā gribas vienkārši aizlidot… Nomirt? Nē! Bet arī nepalikt dzīvam.. Jauneklis iebāza roku zem spilvena. No pēkšņā sasprindzinājuma viņa piere norasoja sviedru lāsītēm, kad pirksti pieskārās vēsam metālam. Katru reizi šī spēle, atkal stāvot pie spoguļa un lemjot pašam savu likteni. Šoreiz viss joprojām bija citādi. Vai varbut..
Šāviens spalgi pārcirta sapņa dūmaku. Stikls līdz ar sveci sašķīda sīkās drumslās, telpa iegrima tumsā. Viss bija beidzies. Rīt būtu bijusi jubileja. Bet es neiešu atpakaļ, es vairs nevaru.
- Pasniedz, lūdzu, man sālstrauciņu, - palūdza Katija.

- Ko tu tur lasi? - aizsmakušā balsī ierējās Katija.
Jaunais cilvēks satrūcies kaut ko klusi nomurmināja un steidzīgi iegrūda tikko lasīto vēstuli atvilknē.
- Tūlīt būs pusdienas, bet tev jāatnes tomātu mērce, - Katijas balsī jautās pavēlošs tonis.
Karstais āra gaiss neļāva jaunā cilvēka domām rast sistemātisku sakārtojumu; tās skrēja cauri viņa prātam neaizķerdamās, cita pēc citas. Agrāk es mēdzu saņemt šādas vēstules. Kur tagad ir palikusi tās rakstījusī - es nezinu. Kliedziet uz mani, skatieties pārmetoši, sitiet - un es vienalga nespēšu atbildēt. Nav sarežģītākas lietas par cilvēka prātu. Ir viegli paredzēt, kas notiks. Viss taču notiek tik vienādi, tik shematiski. Bet vēl nekad nevienam nav izdevies pateikt, atbildēt, Kāpēc tā… Kur slēpjas rīcības motivācija? Katram savs iemesls, bet Kāpēc? Kur ir cēloņi? Kas ir tos radījis? Reizē tik vienkārši un tik sarežģīti, tik grūti saprotami. Viņa toreiz teica: “Tev tā būs labāk..” Pie velna, kā cits var zināt, kā cilvēkam būs labāk? Un gadsimtiem ilgi viena un tā pati atruna. Un tai tic, to pieņem kā aksiomu. Vēlāk.. vēlāk aizmirst, aizmirst visu.. Cik es vēl par to domāšu, ir pagājuši vairāki gadi. Jaunais cilvēks piespieda sevi domāt par rītdienas jubileju: viņš un Katija dzīvoja kopā jau divus gadus. Viņu attiecības nevarēja saukt par romantiskām, tās veidoja drīzak divu cilvēku lietišķa koeksistence, un tomer tās bija, tās vismaz pastāvēja, salīdzinot ar šī laika pasaulei raksturīgo īslaicīgumu, straujo mainību un mūžīgo mētāšanos no vienas bedres otrā. Pirmie astoņi mēneši pēc Tās Dienas bija viena liela, apziņas gadu simtus gara mētāšanās starp sāpju pilnām realitātes atskārsmēm un aizmiršanos, starp patiesības mirkli un kārtējo bēgšanu. Tagad bija stabilitāte. Varbūt tā nebija īsta laime, tikai izmisuma saites starp diviem prātiem, ne sirdīm. Taču bija labi, labāk, nekā pirms tam. Kad nebija nekā.
Pie pusdienu galda viņš joprojām klusēja.
- Tu atkal pārlasīji vēstules? - Katijai nepalika apslēpts nekas. Pārāk labi viņa pazina sava drauga raksturu un domas. - Es saprotu, ir grūti. Taču tev ir jāpārstāj par tām domāt. Mēs abi zinām, nevar izstumt veselu dzīves periodu no apziņas tā, lai nepaliktu sekas, taču tev tomēr jādomā par to, kas tev ir un var būt, un būs, ja nekavēsies domās pie tā, kas ir aizgājis nebūtībā.
- Reizēm tā gribas piedzerties, - viņš novilka. - Kādreiz tas mēdza līdzēt.
- Tu pats tam netici.
- Neticu gan. Taču visu šo laiku es ne reizi es neesmu pieskāries alkoholam un joprojām tik bieži atceros. Varbūt mana dvēsele vienkārši asiņo un tā vien brēc pēc narkozes, bet es stūrgalvīgi atsakos to dot?
- Ir labi tā, kā ir, un bez tā mums abiem būtu daudz, daudz grūtāk. Nebojā to, šaustot sevi. Vienlīdz skaidrs ir tas, ka tu neesi vainīgs, kā tas, ka tā ir pagātne.
- Tu jau zini, ko es par to domāju. Un savas domas es nemainīšu.
- Reizēm es par to domāju.. Ja man nebūtu šīs manas traumas… vai tu ar mani kādreiz gulētu?
- Lūdzu, nerunā par to.. Es nezinu. Manā dzīvē nebūs vairs nevienas sievietes… Es domāju, tā, tieši kā sievietes…
- Veē pēc desmit gadiem tam nebūs nozīmes… Un pārgulēšana nebūt nenozīmē, ka tev šī sieviete ir kā sieviete. Liela daļa cilvēku tam nepiešķir tik lielu nozīmi. Un tu taču neesi šķīsts. Tev ir bijušas sievietes.
- Tas ir savādāk. Tieši tā, kā tu to domāji - garāmejot. Nepārdomāti un nesvarīgi. Tu man pārāk daudz nozīmē, lai es tāds būtu ar tevi.
- Es zinu. Tu šodien paliksi mājās?
- Droši vien nē.. Nē, man jāiet.
- Pasveicini jūru no manis. Ja vien tu spētu iedomāties, kā es reizēm gribu vienkārši pastaigāties gar jūras krastu! Ja es to varētu, tā vienkārši staigāt, droši vien tad šī vēlēšanās nebūtu tik skaudra, nebūtu tik daudz prieka.. Prieka par sajūtu, kailai pēdai pieskaroties smiltīm, pa reizei iekāpjot kādā steidzīgākā vilnītī.. Tas ir tāpat kā tev - pati vēlēšanās ir skaista, kamēr tās apmierinājums ir neiespējams.. Ja to varētu sasniegt, pirmā reakcija būtu mežonīga laime, taču pēc tam sekotu frustrācija. To tu zini ne sliktāk par mani, tikai centies aizmirst.