– Nu, Iūk, esam atnākuši. Cilvēku šķiet šodien nav daudz, gan jau atradīsim starp kāpām vietu kur var pabūt divatā.– mēnestiņš teica aplūkojis nūdistu pludmali.
– Tu, Krist, būsi tuvumā un skatīsies, lai mūs ar Alisi neviens netraucē. Tev jābūt redzamības un dzirdamības robežās, bet ne tuvāk par 30 metriem.– Novilkušas topiņus un apskāvušās, viņas devās uz priekšu. Uzlicis CD pleijera austiņas, es turpināju klausīties The Wall*.
Saule, jūra un smiltis bija kolosālas. Kur vien sniedzās skats, nelielos pulciņos kā parastā pludmalē, bija cilvēki. To nebija tik daudz kā Jūrmalā, bet pietiekoši, lai būtu grūtības atrast kādu slēptāku stūrīti. Mulsināja tikai neslēptais un nepiesegtais kailums kā pirtī.
Starp citu, es neciešu pirtis! Tur visi stumdās viens gar otru, vilšus vai nevilšus ar skatienu novērtē tavu puisīti, un domās jau redz tevi savā gultā. Riebīgi, glūnoši skati. It kā nejauši pieskārieni, piedāvājumi palīdzēt nomazgāt muguru, vai nopērties. Es nerunāju par visai klajiem piedāvājumiem. Somu pirtī lielākoties iet tikai savējie, bet arī piedāvājumi tur ir daudz atklātāki.
Bet šeit Kalngalē, Vidzemes jūrmalā, nūdisti, varavīkšņu un puķu bērni ir izveidojusi savas kolonijas un, dzīvo tā, it kā neviena cita uz šīs pasaules nebūtu. Kas viņiem, dabas bērniem, nekait? Nūdisti čupojas veselām ģimenēm, spēle futbolu, volejbolu. Izturās kā īsti amerikāņi, par citiem neinteresējas un neuzbāžas. Čaļi šķiet neredz sievietes un kā tādi impotenti uz viņu klātbūtni arī nereaģē. Arī sīkie, bet dažiem te, spriežot pēc nelielām maigām spalvām pavēderē, vismaz 12-14 gadu, jūtas brīvi kā roņi ūdenī.
– Diez vai es tā uzvestos, ja šeit nokļūtu pirms 5-6 gadiem. Es droši vien karātos uz puisīša, nevis viņš uz manis. Pietiek saulītei vai vējiņam to apmīļot, vai iedomāties, ka kāds tevi slepus novēro, puika momentāli ceļas, lai to pārbaudītu.– es konstatēju acīmredzamu faktu.
Bija tieši tāpat, kad mājās sāku gulēt kails. Tikai ar laiku paša kailums gultā mani vairs neuzbudināja. Tomēr šeit viss ir citādi un, pierast pie vairākiem simtiem kailu cilvēku kopējā pludmalē, manuprāt, nemaz nav iespējams. Vismaz es pie tā nekad nespēšu pierast. Ejot kādam garām, vai vienkārši ar kādu sarunājoties, nevar nepamanīt sarunu biedra, kaut uz mirkli, puisītim vērsto vērtējošu skatienu. Tiesa, sievietes prot to maskēt, bet vīrieši savu ieinteresētību noslēpt neprot.
– Edipa kompleks* cilvēkā,– kā teiktu Freids,– ir kā iedzimtais grēks kristietībā.– Šķiet vecam Zigmundam tomēr būs bijusi taisnība.
No visa šī erotiskā ārprāta mans puisītis stāvēja kā uzvilkts vibrators un, lai nestaigātu pa pludmali nepieklājīgā paskatā, ar roku piesedzis brašuli, cik vien ātri spēju, ieskrēju mežā atvilkt elpu. Tur kāpās, krūmu aizsegā nejauši uzdūros triju puišu bariņam, kuri aizrautīgi nodevās mīlas rotaļām. Sākumā pozīcijā 69* mīlējās divi un trešais, kurš negribēja palikt malā, pievienojies no augšas, ātri vien beidza.
Mežā rotaļājās Apoloni, bet netālu aiz kapām gulēja divas Afrodītes, aizņemtas savas mīlas rotaļās. Iespaidu pārpilns un nespēdams visu to izturēt, agonēja arī mans puisītis. Labāk tomēr zīle rokās, nekā mednis kokā. Dzīve ritēja savu gaitu tālāk.
Daba necieš tukšumu, ja vien tas kādam ir vajadzīgs.
Iestājās astotā diena pēc pasaules radīšanas.
Vai būs arī devītā?

– Kāpēc tu par mums tā baidies? Uztver viņu kā mūsējo, kā žigolo, kurš pilda savus profesionālos pienākumus. Sekss viņam aizliegts, vai aizmirsi? Ja, jau viņš tevi, manu saulīt, nespēja pavedināt, tad mūsu mīla ir spēcīgāka. Bet, kad tu viņam atteici un atgādināji, ka viņš atrodas darbā, mums vispār ne no kā vairs nav jābaidās. Mēs ar tevi taču esam laulāts pāris!– Alise ciešāk apņēma Antru.
– Nu un lai dzird, kas mums no tā, gabals nokritīs vai?– viņa parādīja kas šeit ir saimnieks.
– Es paļaujos uz Irēnu, kaut arī viņa tomēr ir baigā! Būtu mums viņas nauda, ietekme, un pazīšanas, mums nebūtu pat jāslēpjas no visiem kāzu vakarā un medusmēnesī. Mēs pieņemtu likumus kā Holandē un šo pludmali mēs sadalītu starp varavīksnes bērniem un nūdistiem.– Antra sapņaini nopūtās.
– Antruci, tu tā arī man nepastāstīji, kā tu izgāji uz Irēnu un pēc tam uz Kristu. Es arī nesaprotu, kādā pavadā Irēna viņu tur. Viņš nav slikts, tas tiesa, Irēna viņu ir labi izdresējusi. Krists nav bodyqaurds*, bet redzēji kā bomži, tie neķītrie glūniķi no viņa aizlaidās. Van Damme un 007 vienā personā.– iemetusi kārtējo mēriņu Alise vairs nespēja apturēt savus runas plūdus.
Viņa zināja, ka alkohols nav viņas stiprā puse. Tagad to zināju arī es.
Lords gari nožāvājās un paskatījās uz mani, lai redzētu vai viss par mani teiktais atbilst patiesībai. Piemiedzis viņam ar aci un aizsmēķējis kārtējo cigareti, izpūtu dūmus viņa virzienā. Lords noskurinājās un pārmetoši manī nolūkojies devās pie jaunā pāra. Izdzēris apelsīnu sulu un paņēmis grāmatu, es devos uz lapeni. Šādas pļāpas mani galīgi neinteresēja. Ciest nevaru salkanus sieviešu seriālus un sarunas ne par ko.
– Dzirdēju, ka pie citām Krists ejot tikai ar viņas ziņu…– vējš atnesa sarunu fragmentus.
– Kaut gan, kur politika, arī tur liela nauda, lieli noslēpumi. Var augstu kāpt, gan zemu krist. To be or not to be*,– Alise centās paspīdēt ar savām zināšanām.
– Mums ar tevi Eliss viss ir vienkāršāk, vai ne. Mūsu attiecības balstās uz patiesu mīlestību, nevis naudu. Vai tiesa, mēnestiņ.– Antra mainīja sarunas virzienu.
– Mani vairāk par visu interesē kā mēs šodien ar tevi mīlēsimies, nevis kāpēc Krists pie viņas strādā. Ja gribi zināt ko sīkāk pavaicā Irēnai pati…– vejš atnesa sarunas nobeigumu.
Nokaunējies par savas saimnieces pļāpīgumu, manā sargpostenī ienāca Lords un nolaizīja manu vaigu. Mēs bijām vienisprātis, šādas sarunas nav domātas vīriešu ausīm kā tādām. Paglaudījis viņu un, ielējis sev kārtējo brendija devu, es turpināju lasīt Bokonona atklāsmes*:
” Notika tā – “tam vajadzēja notikt”, kā sacītu Bokononā, – ka man blakus sēdošā ielene un bārmenis, kas mani apkalpoja, kādreiz bija mācījušies kopā ar Frenklinu Honikeru, vaboļu spīdzinātāju, vidējo bērnu, pazudušo dēlu.
Ielene, kura dēvējās par Sandru, piesolīja man tādus priekus, kādi pieejami vienīgi Pigala laukumā Parīzē un Portsaīdā. Es teicu, ka neinteresējos par šiem jautājumiem, un viņai pietika asprātības atbildēt, ka viņai tie arī nemaz tik ļoti neinteresējot. Vēlāk izrādījās, ka mēs abi esam pārspīlējuši savu neieinteresētību, kaut arī ne pārāk daudz.”
Kā izrādās, tā gadās ne tikai ar mani.

Traucāmies pa Vidzemes šoseju vēja ātrumā, gara stiprināšanai klausoties We are the Champion*. Redzot kāzu ekskortu, pretīmbraucošās mašīnas signalizēja ar gaismām un skaņām. Iebraukuši Rīgā uzreiz devāmies uz kādu dievnamu, kur uz geju un lezbiešu laulībām skatījās ar sapratni. Man vajadzēja būt par laulības liecinieku, pasargāt jauno pāri no dzeltenās preses uzmanības un pēc svinīgām vakariņām, sargāt pirmās nakts burvību.
Patiesi, tie Dieva ceļi ir neizzināmi. Es, kurš baznīcai metu līkumu, pēkšņi kļuvu liecinieks slepenai mistērijai, biju tās dalībnieks. Kaut arī esmu nosaukts par godu Kristum, es to neapzināti, zemapziņā noliedzu. Domāju, ka arī viņš noliedza mani. Viņš noliedza arī homoseksuālas mīlestības un ģimenes iespēju, kuras tapšanai es biju liecinieks. Tiesa, pats vēl neesmu piedzīvojis tādu mīlestību, kaut arī es mīlu visus skaitos cilvēkus, tostarp arī vīriešus protams.
Antras un Alises drosme man visnotaī imponēja. Es nenosodīju viņu uzdrīkstēšanos būt pašām un, Dieva priekšā liecināt mūžīgu mīlestību viena otrai. Man patīk katra brīva izvēle, bet man ļoti nepatika Antras izvēle.
– Velns lai viņu parauj, to blondo bestiju!– klusībā pie sevis nolamājos.
Gluži kā Jērikas bazūne*, kaut kur augšā, zem baznīcas kupola, svinīgi nogranda ērģeles. Skanēja “Tokāta un fūga re minorā”*. Dobjā, varenā skaņa sitās starp baznīcas velvēm un no iesildītajām ligzdām izdzina samiegojušos baložus. Palidojuši un nedaudz nomierinājušies, tie beidzoties skaņdarbam atgriezās savās vietās. Tikai viens balts balodis, kā vēstnesis, nolaidās uz mācītāja pleca un paskatījies uz jauno pāri, paberzēja savu galvu gar mācītāja ausi. Neesmu ticīgs, bet “svētā gara”* parādīšanās baloža izskatā bija kā debesu vēsts.
Žēlīgi nopūtās ērģēles. Šķiet, es sapratu kā rodas baznīcas leģendas.
Kauliņi bija mesti un izdarījušas savu izvēli, Alise ar Antru stāvēja altāra un Dieva priekšā. Vēl tik jāpāriet pēdējais rubikons*. Skaistas kā dūjas un apņēmības pilnas, viņas bija gatavas zvērēt viena otrai mūžīgu mīlestību Dieva priekšā.
– Vai tu, Antra, vēlies kļūt par Alises dzīvesbiebru un Dieva svētītā laulībā?– mācītāja skanīgā balss izrāva visus no sastinguma.– Dalīties priekos un bēdās, līdz nāve jūs šķirs?
– Ja, vēlos!– ieskatījusies sākumā Alises, pēc tam mācītāja acīs, viņa atbildēja.
– Un tu, Alise, vai vēlies būt Antras dzīvesbiebru un Dieva svētītā laulībā? Dalīties priekos un bēdās, līdz nāve jūs šķirs?– ierasto formulu atkārtoja mācītājs un, it kā eksaminēdams, cieši paskatījās uz Alisi.
– Ja, vēlos!– Ieturējusi garu pauzi pirms izšķirošās atbildes, viņa tikko dzirdami izdvesa. Tas nepaslīdēja garām klātesošajiem, bet ceremonija ritēja savu gaitu.
– Vai šeit ir kāds, kurš varētu ko bilst pret šeit esošo pāri? Ja kāds zin iemeslu kāpēc šī laulība nevar tikt noslēgta debesīs, lai neslēpj un saka tūlīt.– viņš pārlaida skatienu klātesošajiem.
Arī mēs saskatījāmies savā starpā gaidot kādu iebildumu. Tāds protams neatskanēja. Mācītājs atkal pievērsās abām meitenēm.
– Dieva tā tēva, Dieva dēla un svētā gara vārdā, ar šo pasludinu jūs par vīru un sievu! Mijiet gredzenus, un sniedziet skūpstu viena otrai, lai apliecinātu savu derību Dieva priekšā.– Cieši apkampusi Alisi, Antra sniedza tai juteklisku un kaislīgu skūpstu.
Man tas šķita kā vesela mūžība.
– Ko Dievs vienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.– nobeidza mācītājs un deva savu svētību jaunajam pārim ar roku gaisā novelkot krustu.
– Apsveicu! Vēl tikai jums abām jāparakstās šeit un, tur zemāk, lieciniekiem no līgavas un līgavaiņa puses.– viņš teica pasniedzot mums pildspalvu un pasmaidīja.
Balodis pacēlās spārnos un veicis goda apli ap jauno pāri, pacēlās kaut kur augšup baznīcas tumsā. No sienas viņam nopakaļ noraudzījās Ādams un Ieva. Arī mans krustā sistais vārdabrālis pavadīja to ar skumju skatienu.
Uz grīdas nopilēja asaras lāse un sašķīda tūkstoš pērlītēs.
– Trans glorius mundi*.– kā teiktu senie romieši.
Man tomēr bija savādi dzirdēt, ka vienu sauca par līgavu, otru par līgavaini, par vīru un sievu. Tad jau labāk saukt viņas nekatrā dzimtē. Diemžēl latviešu valodā nav nekatrās dzimtes. Toties ir lezbietes. Ir geji. Ir transvestīti. Ir visa krāsu palete.
Kā it visur citur šajā grēcīgajā, Dieva atstātajā, pasaulē.

– Redzi, mums tevi nevajag gultā, bet lai tu mūs abas ar Antru medusmēnesī apsargātu. Saproti Krist, čaļi mūs neinteresē, vismaz mīlas lietās ne. Varbūt vienīgi Lords šad un tad, bet puiši nekad.– Alise izskaidroja radušos situāciju un aprakstīja manus pienākumus.
– Pat nemēģini ar mums flirtēt, nav vērts! Nebūtu tu žigolo, bet vienkārši meitene, varbūt mēs tevi smukulīt pat uzņemtu savā pulciņā.– Alise uz brīdi apklusa. Viņai vēl arvien patika vīrieši un viņai vajadzēja koncentrēties, lai atrastu vārdus un saliktu tos pareizā secībā.
– Redzi, mēs ar Antru šodien precamies un šonakt būs mūsu kāzu nakts. Tev visa medusmēneša garumā nāksies atturēties no seksa, jo tev vienmēr jābūt mūsu tuvumā, lai vajadzības gadījumā mēs varētu tevi pasaukt. Ja gribi, vari gulēt, skatīties televīzoru vai iedzert, bet mums abām ir jābūt pilnīgā drošībā,– viņa turpināja maigoties cieši apņēmusi Antru
Antra paskatījās uz mani un, kā taisnodamās manā priekšā, pasmaidīja. Tāpat jau bija redzams, ka galvenā šeit bija Eliss, nevis viņa. Gluži negaidot starp mums noskrēja tāds kā zibens un Antra apmulsusi novērsās. Viņa vairījās man skatīties acīs.
– Tāds patreiz būs tavs darbs.– turpināja mani instruēt Alise.
– Izņemot Lordu un protams tevi, mūs neviens nedrīkst traucēt. Atslēdz savu mobilo tāpat no šejienes bez mums nekur nebrauksi. Vari sauļoties, peldēties, vai darīt ko citu pēc saviem ieskatiem. Tas būtībā arī ir viss. Darbs nav grūts, bet ļoti atbildīgs.– Alise salika visus punktus uz “i”. Es vairāk nebiju vajadzīgs un viņas kopā ar Antru devās prom.
– Ejam, Antruci, mums vēl jāsagatavojas vakaram. Drīz jau būs jābrauc uz Rīgu.– un tā pat neapģērbušās viņas devās uz māju. Es devos uz garāžu lai sagatavotu un sapostu Alises Mazdu svinīgajam notikumam.
Ar putekļu sūcēju tīrot mašīnas salonu, ievēroju pie aizmugurējā skata spoguļa nelielu karodziņu varavīksnes krāsās. Tādu redzēju pirmo reizi un nespēju atcerēties kādai valstij tas pieder. Pārbaudījis gaisa spiedienu riepās, benzīna un eļļas līmeni, piestiprināju pie antēnām baltas lentas. Goda kortežs bija pilnā kaujas gatavībā. Ieslēdzis magnetolu, ātri sameklēju radio Skonto* frekvenci. Animals* izpildījumā skanēja prostitūtu himna*.
Jutos nedaudz aizskarts un šokēts. Meitenēm neinteresēja manas seksuālās potencies. Man nepiedāvāja seksu, vispār nekādu! Sekss, kā tāds, tika izslēgts no maniem darba pienākumiem. Šeit, kā es to sapratu, biju tikai miesassargs, šoferis un geiša vienlaikus – trīs vienā personā.
Jā, tieši kā geiša, nevis kā žigolo. It kā jau nav lielas atšķirības starp vienu un otru. Jāprot jau viens un tas pats, izklaidēt, sniegt baudu, pakavēt laiku un apmierināt visas klientu vēlmes. Tomēr, kā par nelaimi, Latvijā vēl nav savu geišu un, visticamāk, tik ātri arī nebūs. Un geišu–miesassargu nav ne tik.
Gluži negaidot atklājās vēl viena žigolo nianse – darbs bez seksa. Tas bija neparasti, tomēr cerība mirst pēdējā…
Es vēl nezināju savus maldus.
Homoseksuāliem pāriem nav ne geišu, ne žigolo.

Eliss, bija pilnīgs pretstats Antrai. Gaišo, īso matu šķipsnas bija nokrāsotas visās varavīksnes krāsās. Pretēji Antrai, viņā bija kaut kas vīrišķīgs, robusts. Vēl nebija pazudušas tīnīdžeru stūrainās kustības un bravūra. Ķermeni rotāja pīrsings*. Kreisajā nāsī bija ievērts sudraba riņķītis un apakšlūpā neliela hantelīte. Šķelmīgi smaidot, piemiegusi rudzupuķu krāsas acis, viņa erotiski aplaizīja savas nedaudz pilnīgās lūpas un, uzlika savai sejai Monas Līzas smaidu.
Skatījos uz Alisi un ar izbrīnu vēroju kā viņa guļot uz kreisajiem sāniem lēni salieca labo kāju ceļot to augšup. Ķermenis atsedzās arvien vairāk, roka vilka nost kimono no vingrās krūts.
Stāvēju kā zemē iemiets to visu redzot un blenzu Alisē kā auns uz jauniem vārtiem. Mans žoklis atkārās, kad kimono mala noslīdēja zemē un pilnībā atklāja, parasti no svešām acīm slēpto, gludi izdzīto pavēderi.
Labajā pusē, tieši blakus meitiņai*, bija uztetovēts cigarešu paciņas lieluma multenis – kaķēns Toms. Otrpus meitiņai sēdēja pelēns Džerijs, ar asti norādot tuvāko ceļu pie brālīša*. Uz kreisās krūts, mīlas dejā griezās tauriņu pāris. No labās krūts galiņa, nokarājās no ķēdītēm veidotas bārkstis ar sprigulīšiem.
– Striptīzs dārza vidū, nevis klusā un pustumšā guļamistabā.– pie sevis nodomāju. To vērojot man mute kļuva sausa, sirds sāka strauji sisties. Es nespēju atraut skatu no bermudu trīstūra*, uzkalniņa un renītes divu valnīšu starpā.
Jā, tas tiesa, viņu nevarēja neiekārot. Nezinot vēl sava brauciena mērķi, ņemot vērā Alises mesto izaicinājumu un Antras prombūtni, es jau sāku noskaņoties savu pienākumu pildīšanai. Viņas kakls un zods, bija vingrs, kā alabastrā cirsts Nefertetes tēls un, skaists kā viss pārējais šajā izaicinošajā būtnē.
Alises acīs nozibsnīja noslēpumainas uguntiņas un, viņa kā ar cirvi noskaldīja.
– Ātri, Krist, izģērbies. Nu, nu, ātrāk!– viņas teikto pavadīja izteiksmīgi žesti ar roku.
Apskatījos visapkārt un pārliecinājies, vai neesmu pārklausījies, ar skatienu meklēju Antru, lai ar viņas palīdzību izkļūtu no divdomīgās situācijas, bet viņas nekur nebija.
– Velns parāvis, kas šeit notiek. Kas te ir, paradīze vai trako māja?– nodomāju, tomēr nedroši ar pirkstiem sāku knibināt vaļā krekla pogas. Alise ar šķelmīgu skatienu izbaudīja radušos situāciju un, kā kaitinādama piebilda.
– Ja jau Irēna tevi ieteica Antrai, tātad tu mums esi pārdots! Un žiglāk, žiglāk, te nav striptīzs!– viņa gardi iesmējas. Sirsnīgie smiekli vēl vairāk izcēla viņas vēdera muskuļus un krūtis.
– Vīriešu striptīzs. Vai, es nevaru! Nu, kusties taču, Čipendeil!*– viņa jau smējās kā kutināta par viņasprāt asprātīgo salīdzinājumu.
– Cik meitinas uzreiz man būs jāapmierina, vienu vai abas? Puisītis taču bija viens!– Apjukumā izrāvu kreklam dažas pogas, sapinos T-kreklā, tā arī nespēdams tikt skaidrībā.
– Irēna taču nepieļautu, lai es guļu vēl ar kādu, viņai to zinot. Kaut kādi gali te neiet kopā.– sāku prātā pārlikt variantus.
– Vai Irēna ir mani paspēlējusi kārtis, vai mani pārpirka meitenes kurām vajadzīgi mani pakalpojumi? Varbūt viņa vienkārši grib mani pārbaudīt? Varbūt Irēnai galvā atkal nobriedis kāds plāns, par kuru es nekā nezinu, un viņa grib kādu šantažēt?– domas manā galvā joņoja kā negudras.
Par izīrēšanu, zinot Irēnas greizsirdību, protams nevarēja būt ne runas. Tiesa, par savu darbu es pieņemu naudu, dāvanas, bet būt uzdāvinātam? Neesmu jau lieta ko var dāvināt!
– Sorry, I wash my hands!* Jaunas meitiņas un nauda nesmird! Irēna taču pati lūdza.– un šorti aizlidoja bermudu trīstūra virzienā. Sandales un baltās zeķes aizlidoja pa gaisu un palika karājoties košumkrūmā. Es stāvēju lepni paceltu galvu un krūtis izgāzis kā Dāvids. Mana linga vēl joprojām atradās peldbiksēs, un izspīlēdamas tās, atgādināja bumerangu. No mugurpuses parādījās Antra Ievas tērpā, nesot paplāti ar burbonu, glāzītēm un banānu ķekaru.
– Skaits, jau skaists kā Apolons! Nav vārdu, lai to aprakstītu.– Nolikusi paplāti zālē, viņa ar glāzi rokā pienāca klāt lai mani labāk apskatītu.
– Mums tevi vajag, bet bez peldbiksītēm. Nekautrējies, mēs te visi esam kā rada gabali! Mēs tevi nevarosim kā…– Antra pēkšņi sāka klepot it kā būtu ar kaut ko pēkšņi aizrijusies.
– Še, iedzer un atslābinies. Pabeidz savu iesākto priekšnesumu līdz galam čipendeil.– viņa pasniedza man glāzi ar konjaku.
Centos novilcināt laiku, lai puisītis paspētu nomierinātos un nobaudīju glāzītē ielieto šķidrumu. Tam bija laba smaržas buķete. Iedzēris vēl malciņu, pametu apkārt skatienu, lai redzētu vai mūs nenovēro vēl kāds. Žogs un koki visapkārt, mani nomierināja. Arī kaimiņu mājas bija pietiekami tālu. Videokameras, kas atradās pie mājas un pie apgaismes stabiem dārza malā, mani neuztrauca. Pie tām jau biju sen pieradis, pat ja tās atradās guļamistabā. Tā bija manas profesijas sastāvdaļa. Šantažēt mani nevarēja, bet par saimniekiem parasti zināju vairāk, nekā viņi to vēlētos. Tomēr šis bija neparasts gadījums un neiekļāvās nekādā shēmā.
Rāvienā izdzēris šerpo dziru, ar ierastu kustību parāvu peldbikses. Stiprinājumi ar klikšķi atnāca vaļā un lai slēptu mulsumu, paliku Dāvida pozā, tik lingas vietā es rokā turēju peldbikses ar klipšiem.
Es stāvēju abu nimfu priekšā kails, kā tikko no mātes miesām nācis. Iestājās klusums kā pirms vētras. Pat saule izlīda no mākoņu maliņas un aptaustīja savādo trijotni ar saviem stariem.
Puisītis stāvēja kā stāvēdams un tiecās uz sauli.
Viņš bija optimists.
– Eliss, vai tu redzi to? Nu, baigi kolosāli, fenomenāli! Nē, tu redzi kas viņam tur ir? Es kaut ko tādu vēl savā mūžā neesmu redzējusi! Nāc taču ātrāk šurp.– viņa teica gulošai un no brīnumiem mēmai Alisei.
– Vai var, Krist, paņemt to rokā un aptaustīt?– viņa jautāja nespēdama nomierināties un skatīdamās uz mani turpināja bērt vārdus kā pupas.
– Nu, Irēna! Noslēpt no mums šādu superīgu mantu. Ir nu gan baigā vecene tā Irēna!– vina teica Alisei palidzot vinai piecelties. Nostajusas man tiesi prieksa vinas nekautrigi mani aplukoja.
Jutos dziļi pārsteigts un šokēts par sajūsmu, ko izsaucis mans puisītis. Līdz šim to par kaut ko īpašu neuzskatīju. Varbūt ir nedaudz virs vidējā. Manas draudzenes gan vairāk jūsmoja par tehniku, skūpstiem un prasmi atrast erogēnās zonas. Uztraukumā liku puisītim ātri paklanīties, bet tas uz abām nimfām, manām darba devējām, neatstāja nekādu iespaidu.
Viņas turpināja lūkoties uz mani, neuzdrošinādamās man tuvoties. Izbrīnīts pavēros lejup. Viss bija vietā – ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tik bermudu vietā, izdzīts bikini. Arī nelielais krāsainais tetovējums bija savā vietā. Neizpratnē palūkojos uz abām meitenēm.
Notvērušas manu skatienu, viņas, turēdamās pie vēdera, sāka nevaldāmi smieties. Izrādās, sajūsmu izsauca peldenes ar klipšiem un tas, cik ātri un viegli tās var novilkt.
Puisītis piedzīvoja savu pirmo sakāvi mūžā.
Ak, svētā vientiesība.
Kā izrādās, daba nav pati pilnība.
Pilnība, ir klipši!