Mūs ieraudzījis, raitā atsperīgā solī, spalvai plīvojot, no dārza dziļuma pilnā sparā izdrāzās varens afgāņu kurts ar tik garu purnu, ka šķiet ierīt manu roku līdz elkonim tam būtu tīrais nieks. Apmetis slaidu līkumu ap dārza vidū izbūvēto baseinu, viņš pēkšņi nostājās mūsu priekšā. Apostījis mani un Antru, viņš ierējās, apsēdās zālītē un pasniedza uz mūsu pusi labo ķepu.
– Lord, Lord blakus, savējie!– nokliedza kaila nimfa apsaucot suni, bet mani ieraugot momentā pazuda aiz krūmiem. Pieliekusies pie izklātās segas un paķērusi kimono, pēc brīža viņa parādījās jau apģērbusies.
– Neuztraucies, Elis, tas ir Krists. Tas pats, kuru mums ieteica Irēna. Viņš par mums rūpēsies un darīs visu kas mums būs nepieciešams.– teica Antra liekot uzsvaru uz vārda mums, turpinādama mūs iepazīstināt.
– Krist, tā ir Alise, jeb Eliss, mana labākā draudzene un …– Bija redzams, ka Antra nejutās gluži savā ādā un meklēja piemērotus vārdus.– Labi, lai paliek. Par to parunāsim vēlāk.
– Elis,– viņa vērsās pie draudzenes,– vai Burbons* mums vēl ir? Mēs ar Kristu pēc ceļa esam pamatīgi izslāpuši un sanervozējušies.– Piegājusi pie Alises un cieši to apskāvusi noskūpstījusi, iečukstēja viņai ausī.
– Vajag radīt attiecīgu atmosfēru. Es nevarēju saņemties un Kristam visu par mums izstāstīt.
– Neuztraucies, atstāj to manā ziņā. Mājā dzeramais un ēdamais ir pār pārēm. Atnes kaut ko pēc pašas ieskatiem.– Alise uzmundrinoši teica un pabužināja viņas zīdainos matus. Viņa novērtējoši paskatījās uz mani pār Antras plecu.
– Labi, tu tikmēr pakavē laiku Kristam,– un Antra nesteidzīgi Lorda pavadībā devās devās uz māju. No mākoņa maliņas atkal parādījās saule.
Atbildes vietā pamājusi man ar galvu un visu laiku skatīdamās manī, Alise iekārtojās uz izklātās segas diezgan izaicinošā pozā.

Medicīnas institūtā profesors lasa lekciju par vīriešu dzimumdzīves anomālijām. Līdz lekcijas beigām palikušas desmit minūtes un pasniedzējs nolemj pārbaudīt, kā studenti apguvuši jauno vielu.
- Kā sauc vīrieti, kas grib, bet nevar?
- Impotents, - korī atbild studenti.
- Kā sauc vīrieti, kas var, bet negrib?
Auditorijā iestājas klusums. Beidzot pēdējās rindās atskan kādas meitenes klusa balstiņa:
- Draņķis, vienkārši draņķis …

Alise un Marija bija labas draudzenes. Sirdsdraudzenes kāds būtu teicis. Viņas bija 20 gadus jaunas, ļoti izskatīgas un īrēja vienistabas dzīvoklīti pilsētas centrā. Marija jau sen skatījās uz Alisi nevis kā uz draudzeni, bet kā uz iekāres objektu…

Ikreiz, kad Alise viņu apkampa, vai noskūpstīja uz vaiga miljons skudriņas viņai pārskrēja pāri ķermenim. kādu dienu viņa izlēma kaut ko darīt lietas labā!
- Alise! Tu šodien ļoti labi izskaties.
Alise tā dīvaini paskatījās..
-Paldies!
Marija lēnām piegāja pie Alises un ieskatījās dziļi viņas acīs
-Ko tu dari? - Alise jautāja
Marija atbildes vietā uzspieda vāju skūpstu uz Alises lūpām. Alises sejā bija manāms apjukums. Marija noliecās uz noskūpstīja Alisi. Nez kāpēc viņa nemaz nepretojās. Viņa pat bija pirmā, kas ar savu mēli uzsāka darbības. Meitenes pēc kāda laiciņa jau bija tā iekarsušas, ka sāka krist apģērba gabali, līdz meitenes stāvēja istabā pavisam kailas. Marija lēnām pieskārās Alises krūtīm. Tad sāka tās zīst. Alise stāvēja aizvērtām acīm. Marija lēnām virzījās lejup, kamēr nonāca pie Alises Venēras pauguriņa, kurš izskatījās pēc svaigi skūta. Viņa sāka laizīt Alises manāmi piebriedušo klitoriņu. tad arī Alise negribēja palikt parādā un iegrūda Mariju gultā. Uzgūlās virsū laizīdama visas Marijas ķermeņa daļiņas. Marija kunkstēja un Alisei tas sagādāja neatkārtojamu baudu. Tad viņas apsēdās viena pret otru un berzēja savus klitorus vienu pret otru… Viņas beidza gandrīz reizē un iemiga pieglaudušās viena otrai. Tā tas atkārtojās katru nakti… dienu… rītu…