Paskatījos uz blakus gulošo Alisi un noskurinājos. Viņa krāca kā pārdzēries un nopīpējies fūrmanis. Paņēmu no galdiņa sēklai līdzīgo olu liķieri un, ielējis glāzītēs, piedāvāju iedzert uz mūsu veselību. Saskandinājām un sūcām to burtiski pa pilītei – tik salds un garšīgs viņš bija.
Tas sniedza tādu garšas orgasmu, kādu vēl nebiju savā mūžā piedzīvojis. Gribējās šo sajūtu paildzināt līdz bezgalībai un ne mūžam to nenorīt. Antra piedāvāja mentola cigareti un pēc brīža tā anestezējošais dūms padarīja mēli nejūtīgu un olu liķieris jau garšoja daudz daudz savādāk, bet tikpat burvīgi un neatkārtojami.
Tikmēr viltīgais liķieris jau bija sācis savu darbu. Alkohols uzsūcās pa visātrāko ceļu, caur mutes asinsvadiem nokļuva asinīs (šķelšanās kuņģī izpalika), un sāka savu postošo darbību. Paskatījusies uz kreisā pusē dzērāja miegā gulošo Alisi, Antra sāka nevaldāmi raudāt. Pieliecis viņas galvu savam plecam, sāku viņai lēni glaudīt galvu un plecus, maigiem vārdiem mierināt. Tomēr asaras bira kā pupas.
Man bieži ir gadījies, kad pēc piedzīvotā orgasma, sievietes krita histērijā. Parasti es turpināju glaudīt un, jau pēc 5-10 minūtēm manī vērās pavisam cits – laimīgs cilvēks.
Uzmanīgi ar mēli nolaizīju pie labās krūts palikušo putkrējumu un raudas momentāli izbeidzās. Iedrošināts un pārliecināts par savu uzvaru, es ar zobiem maigi satvēru auss ļipiņu un ar mēli sāku to kutināt. Strauji izrāvusies no apskāviena, viņa kliedza kristdama histērijā.
– Neskaries man klāt! Es vairs to nevaru izturēt! Jūs visi to tik gribat kā…– un viņa ar saviem garajiem labi koptiem nagiem ieķērās man matos. Viņa burtiski spiedza pilnā balsī.
– Ak, Dievs, par ko man visi šie pārbaudījumi, kārtējās cerības un nodevības! Par ko?– Centos nomierināt, noglaudīt plecu un galvu, bet Antra uzsprāga un kā traka kaķene ieķērās manā skalpā.
– Tu pie tā visa esi vainīgs. Tikai tu, Krist! Tas notiek tikai tevis dēļ!– viņa centās izraut man matus no galvas. Garie lakotie nagi noslīdēja man gar acīm, atstādama sejā sarkanas švīkas. Kā dzelts atrāvos no Antras un no visa spēka iecirtu divas pļaukas. Automātiski no naktsgaldiņa paķēru ūdensglāzi un iešļācu to viņai sejā.
Antra norima tikpat spēji, kā bija sākusi un, bija patiesi izbrīnīta, it kā mani redzētu pirmo reizi mūžā. Viņa izskatījās pēc maza bērna, kas tikko pamodies un nesaprot, kāpēc viņa gultiņa ir slapja. Aptaustījusi sevi, lai pārliecinātos ka neguļ, viņa noslaucīja seju un izņēma matos iestrēgušās rudzupuķes. Tad pasakatījusies Alisi, Lordu un mani, apgriezās uz vēdera un ar seju ierakusies spilvenos, sāka sīki trīcēt un elsot. Apsedzu viņu ar palagu un nolasīju no gultas izbirušās rudzupuķes.

Jaunais cilvēks staveja istabā pie spoguļa un aplūkoja uz kakla pulsējošās vēnas. Tajās plūda viņa dzīve ar visām tās ilgām un sāpēm, atmiņu upe. Tik viegli būtu bijis to vienā vēzienā novirzīt citā gultnē, ļaut tai izplūst no krastiem un aizskalot visu sāpīgo. Cik reižu viņš tā bija stāvējis pēdējo gadu laikā? Vairākus simtus? Tūkstoti? Visa šī brīža dzīve sastāvēja no tādiem mirkļiem. Pludmales māja bija viņa patvērums un reizē nāves nometne. Šeit viņš uzturējās ik reizi, kad pārņēma īstas un asas atmiņu skumjas, ko nevarēja vairs remdēt apātijā vai loģiskos spriedumos. Kā šodien. Viņš izgāja uz terases. Viļņu troksnis pārmāca visas apkārtnes skaņas. Šodien jūra mani nesagaidīs. Šis ir īpašs vakars. Tā viņš mēdza teikt katru reizi. Kārtējā shēma, kuru neviens nebija veidojis, rakstījis. Tā nejauši notika pirmo reizi un neapzināti vienmēr atkārtojās.
Šī tomēr bija īpaša reize. Jūra trakoja, un pie tās nebija neviena paša cilvēka. Jauneklis, drēbes nenovilcis, iebrida līdz gurniem ūdenī. Viņš skatījās un skatījās tumšajās debesīs, bet jūra nestājās viņu aicināt savā klēpī. Vēl ne, māt, vēl ne šoreiz.. Es baidos. Tev es nekautrējos atzīt, ka tikai bailes liedz man tevi paklausīt. Katijai es nevaru to teikt. Viņas ticības dzīvei pamatakmens ir mana ticība, ko viņa neapzinās esam tik vāju, kāda tā reāli ir. Tu jau zini, māt, tu mani pazīsti kā neviens cits, tikai tu un vēl Mēness, mans tēvs.. Bet šodien viņa te nav, viņš ir paslēpies mākoņos, lai nebūtu mani jāsatiek.. Es viņu saprotu un atbalstu.. Ko viņš varētu man pateikt tādu, kas mani apmierinātu? Vīrišķa cietsirdība, zobus sakoduši, mēs paejam viens otram šodien garām. Nu es iešu prom arī no tevis, māt..
Viņš aizdedzināja sveci un nostatīja tai priekšā uz galdiņa krāsaina stikla plātnīti ar izgrieztiem ornamentiem. Caur tiem spīdošā gaisma spokaini atstarojās uz viņa kailās ādas un telpas sienas, griestiem, grīdas. Jauneklis aizdedzināja cigareti. Kad tā bija kārtīgi iedegusies, viņš ar nagiem noknieba mazu hašiša masas gabaliņu un uzlika to uz oglītes cigaretes galā. Brūnais brīnums izdvesa biezu dūmu strūkliņu; jauneklis ātri pielika tai stikla caurulīti un iesūca to sevī. Dūmi piepildīja plaušas un tūdaļ kā karsts vilnis iesitās galvā. Pēc vēl viena dūma ēnu kontūras kļuva asākas, tās it kā materializējās un kļuva telpiskas. Katra no tām elpoja savā ritmā, un katrai bija sava sāpe, savs stāsts stāstāms, bet nakts priekšā vēl solījās būt gara. Trešā reize; vēl dažas minūtes, un tad jau bezapziņa, kam cauri strāvoja paralēlās realitātes skaidrā uztvere. Nedz laiks, nedz telpas jēdziens netraucēja ar savu klātbūtni, taču eksistences robežas nebija sagrautas. Es pastāvu, kaut manis vairs nav. Es apzinos, kaut nespēju domāt. Acumirklīga laime un piepildījums, un reizē nāves demonstrācijas versija. Es zinu, ka elpoju, tikai tāpēc, ka dzirdu savu elpu. Tik skaļa, tik apdullinoša cauri visam šim klusumam. Vienīgā skaņa, kas notur mani pie zemes. Bet tā gribas vienkārši aizlidot… Nomirt? Nē! Bet arī nepalikt dzīvam.. Jauneklis iebāza roku zem spilvena. No pēkšņā sasprindzinājuma viņa piere norasoja sviedru lāsītēm, kad pirksti pieskārās vēsam metālam. Katru reizi šī spēle, atkal stāvot pie spoguļa un lemjot pašam savu likteni. Šoreiz viss joprojām bija citādi. Vai varbut..
Šāviens spalgi pārcirta sapņa dūmaku. Stikls līdz ar sveci sašķīda sīkās drumslās, telpa iegrima tumsā. Viss bija beidzies. Rīt būtu bijusi jubileja. Bet es neiešu atpakaļ, es vairs nevaru.
- Pasniedz, lūdzu, man sālstrauciņu, - palūdza Katija.

- Ko tu tur lasi? - aizsmakušā balsī ierējās Katija.
Jaunais cilvēks satrūcies kaut ko klusi nomurmināja un steidzīgi iegrūda tikko lasīto vēstuli atvilknē.
- Tūlīt būs pusdienas, bet tev jāatnes tomātu mērce, - Katijas balsī jautās pavēlošs tonis.
Karstais āra gaiss neļāva jaunā cilvēka domām rast sistemātisku sakārtojumu; tās skrēja cauri viņa prātam neaizķerdamās, cita pēc citas. Agrāk es mēdzu saņemt šādas vēstules. Kur tagad ir palikusi tās rakstījusī - es nezinu. Kliedziet uz mani, skatieties pārmetoši, sitiet - un es vienalga nespēšu atbildēt. Nav sarežģītākas lietas par cilvēka prātu. Ir viegli paredzēt, kas notiks. Viss taču notiek tik vienādi, tik shematiski. Bet vēl nekad nevienam nav izdevies pateikt, atbildēt, Kāpēc tā… Kur slēpjas rīcības motivācija? Katram savs iemesls, bet Kāpēc? Kur ir cēloņi? Kas ir tos radījis? Reizē tik vienkārši un tik sarežģīti, tik grūti saprotami. Viņa toreiz teica: “Tev tā būs labāk..” Pie velna, kā cits var zināt, kā cilvēkam būs labāk? Un gadsimtiem ilgi viena un tā pati atruna. Un tai tic, to pieņem kā aksiomu. Vēlāk.. vēlāk aizmirst, aizmirst visu.. Cik es vēl par to domāšu, ir pagājuši vairāki gadi. Jaunais cilvēks piespieda sevi domāt par rītdienas jubileju: viņš un Katija dzīvoja kopā jau divus gadus. Viņu attiecības nevarēja saukt par romantiskām, tās veidoja drīzak divu cilvēku lietišķa koeksistence, un tomer tās bija, tās vismaz pastāvēja, salīdzinot ar šī laika pasaulei raksturīgo īslaicīgumu, straujo mainību un mūžīgo mētāšanos no vienas bedres otrā. Pirmie astoņi mēneši pēc Tās Dienas bija viena liela, apziņas gadu simtus gara mētāšanās starp sāpju pilnām realitātes atskārsmēm un aizmiršanos, starp patiesības mirkli un kārtējo bēgšanu. Tagad bija stabilitāte. Varbūt tā nebija īsta laime, tikai izmisuma saites starp diviem prātiem, ne sirdīm. Taču bija labi, labāk, nekā pirms tam. Kad nebija nekā.
Pie pusdienu galda viņš joprojām klusēja.
- Tu atkal pārlasīji vēstules? - Katijai nepalika apslēpts nekas. Pārāk labi viņa pazina sava drauga raksturu un domas. - Es saprotu, ir grūti. Taču tev ir jāpārstāj par tām domāt. Mēs abi zinām, nevar izstumt veselu dzīves periodu no apziņas tā, lai nepaliktu sekas, taču tev tomēr jādomā par to, kas tev ir un var būt, un būs, ja nekavēsies domās pie tā, kas ir aizgājis nebūtībā.
- Reizēm tā gribas piedzerties, - viņš novilka. - Kādreiz tas mēdza līdzēt.
- Tu pats tam netici.
- Neticu gan. Taču visu šo laiku es ne reizi es neesmu pieskāries alkoholam un joprojām tik bieži atceros. Varbūt mana dvēsele vienkārši asiņo un tā vien brēc pēc narkozes, bet es stūrgalvīgi atsakos to dot?
- Ir labi tā, kā ir, un bez tā mums abiem būtu daudz, daudz grūtāk. Nebojā to, šaustot sevi. Vienlīdz skaidrs ir tas, ka tu neesi vainīgs, kā tas, ka tā ir pagātne.
- Tu jau zini, ko es par to domāju. Un savas domas es nemainīšu.
- Reizēm es par to domāju.. Ja man nebūtu šīs manas traumas… vai tu ar mani kādreiz gulētu?
- Lūdzu, nerunā par to.. Es nezinu. Manā dzīvē nebūs vairs nevienas sievietes… Es domāju, tā, tieši kā sievietes…
- Veē pēc desmit gadiem tam nebūs nozīmes… Un pārgulēšana nebūt nenozīmē, ka tev šī sieviete ir kā sieviete. Liela daļa cilvēku tam nepiešķir tik lielu nozīmi. Un tu taču neesi šķīsts. Tev ir bijušas sievietes.
- Tas ir savādāk. Tieši tā, kā tu to domāji - garāmejot. Nepārdomāti un nesvarīgi. Tu man pārāk daudz nozīmē, lai es tāds būtu ar tevi.
- Es zinu. Tu šodien paliksi mājās?
- Droši vien nē.. Nē, man jāiet.
- Pasveicini jūru no manis. Ja vien tu spētu iedomāties, kā es reizēm gribu vienkārši pastaigāties gar jūras krastu! Ja es to varētu, tā vienkārši staigāt, droši vien tad šī vēlēšanās nebūtu tik skaudra, nebūtu tik daudz prieka.. Prieka par sajūtu, kailai pēdai pieskaroties smiltīm, pa reizei iekāpjot kādā steidzīgākā vilnītī.. Tas ir tāpat kā tev - pati vēlēšanās ir skaista, kamēr tās apmierinājums ir neiespējams.. Ja to varētu sasniegt, pirmā reakcija būtu mežonīga laime, taču pēc tam sekotu frustrācija. To tu zini ne sliktāk par mani, tikai centies aizmirst.

“Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to pašu sasodīto šokolādi un domāju par tevi. Es neprasīšu, cik bieži tu domā par mani. Tas jau būtu banāli. Un tomēr…
Agrāk es centos saprast, kādas meitenes tev patīk, jo man arī gribējās tev patikt. Bet viss bija velti, un tev bija un palika vientuļnieka sirds. Es domāju - man nav ko jaukties viņa dzīvē. Un tad pēkšņi tas notika: es, tāda, kā te stāvu, pēkšņi iemīlējos tevī. Un tu pēkšņi biji iemīlējies manī pēc tam, kad man vairs nebija ceriīu, ka mēs vispār varētu būt piemēroti viens otram. Bet tagad, kā es beidzot esmu sapratusi, mēs esam viens otram ļoti piemēroti. Es patiesi nevaru iedomāties, ka kāds vēl tik labi prastu mani nomierināt, manī klausīties, mani mīlēt… tā.
Neaizmirsti izdomāt mūsu bērniem vārdus! Neaizmirsti uzsmaidīt savam attēlam spogulī, kā smaidīji man! Man pietrūkst tavu glāstu, mīļais. Bet manas acis, lūpas un āda tavu skūpstu pieskārienus atcerēsies vienmēr. Vienmēr.
(skan Ričardsa dziesma - man tā briesmīgi patīk. Tā skanēs mūsu kāzās, noteikti!!!)
Es negribu būt moderna, mīļais. Es gribu būt vecmodīga un mīlēt tevi visu mūžu. Kad mēs iesim pastaigāt, būdami veci, es prasīšu, vai tev salst rokas. Es ielikšu savu cimdā tērpto roku tavā elkonī, un mēs būsim visskaistākais vecais pāris.
Tūkstošiem dzerto un nedzerto skūpstu tev no manis. Es tevi ļoti mīlu. Vienmēr tava…”

Šis ir kārtējais stāsts par pieviltam cerībām un mīlestību. Tik nezinu ar ko lai sāk. Ar manas draudzenes nodevību vai puiša cūcību.
Ar šo vīrieti bijām kopa vairākus mēnešus, vis bija, liekas, ideāli. Neplānojam kopīgu nākotni, vienkārši dzīvojām. Abiem mums bija jānokārto attiecības ar pagātni, tāpēc… dzīvojam mirklim. Bet uzskatījām sevi par pāri, pavadījām kopa jaukus brīžus… Pienāca kāds jauks sarikojums, no kura man diemžēl bija jāaiziet ātrāk. Negribēdama būt egoiste, savam vīrietim teicu, lai paliek un izklaidējas. Bet… Tur bija ari mana draudzene. Varbūt draudzene pēdiņas?!
Par šo meiču ir cits stāsts. Pirms attiecībām ar šo vīrieti, bija vel kāds, kuru viņa man burtiski nocēla. Tas vīrietis izrādījās ņerga, nekam nederīgs, tāpēc dusmas ātri pārgāja. Piedevu. Bet šoreiz. Zinu, mans vīrietis bija iedzēris par daudz. Un viņa, viņa bija totāli bez sajēgas. Bet no rīta atradu šos kopīgi guļam. “Draudzene” liedzas, ka nekas nav bijis, ka kopīgi aizgājusi gulēt, vīrieti - kops tā laika nav rādījies acis. Kad pēdējo reiz zvanīju, teica, nevēlas par to runāt.
Ziniet, tagad tāda sajuta, ka pasakaini piečakarēta. Pamatīgi izdrāzta un piekauta… Mana sirds…