Vēl pirms nepilnām divām stundām, es biju pārkāpis visus rakstītos un nerakstītos žigolo likumus, nerunājot par tiem, kurus man īpaši uzsvēra Alise. Pašlaik man nācās mierināt Antru, glābt jauno ģimeni un piedevām vēl savu ādu. Šādā mīlas trīstūrī man nebija nācies būt, un pēc sarunas ar “balto vīriņu” es atmetu jel kādas cerības uz Antru.
Ar žēlumu skatījos uz raudošo Antru un centos viņu mierināt. Viņa vairs nevairījās manu glāstu un klausīdamās manos, čukstus izteiktos mierinājumus, laiku pa laikam pamāja ar galvu.
– Zinu, ka labāk tādās reizēs ir izrunāties, nekā turēt visu pie sirds,– es teicu un turpināju glāstīt galvu un plecus. Trīsas gāja mazumā un arī elpošana kļuva vienmērīgāka.
– Runā droši. Viss ko teiksi nevienam nekļūs zināms – pat Irēnai ne. Izsūdzi visu, kas tev uz sirds sakrājies, varbūt varēšu dot kādu padomu. Man ir bijusi laba skola, šo to esmu arī pieredzējis. Stāsti, nekautrējies.– es turpināju mierināt Antru.
– Padod, lūdzu mitru dvieli! Jānoslauka seja. Vai nav dikti saraudāta?– viņa jautāja noraidījusi piedāvāto spoguli.
– Piesmēķē man, lūdzu, kādu stiprāku cigareti. Nervi vairs galīgi netur.– viņa sejai uzklāja mitro kompresi.
Piesmēķēto Marlboro pieliku viņai pie labās rokas pirkstiem. Cieši satvērusi, viņa pielika to pie mutes un 2-3 vilcienos nosmēķējusi pus cigareti, sāka intensīvi klepot. Viegli paklapējis viņai pa muguru izņēmu no leduskapja jaunu Bon aqua* pudeli un piepildījis pilnu glāzi, ieliku to rokās.– Dzer, dzer visu. Tu esi izraudājusi sevi sausu. Pat paklepot lāgā nevari.
Antra kāri izdzēra minerālūdeni un uz brīdi, varbūt man tikai likās, pat pasmaidīja.
– Ielej, lūdzu vēl, Krist!– un rāvienā iztukšoja arī tiko ielieto ūdeni kā kamielis.
– Nu, kā vai palika labāk? Varbūt olu liķieri. Tas ir maigāks un neskrāpēs kaklu.– es mēģināju piedāvāt kādu nervus relaksējušo līdzekli no man zināmajiem.
– Nē, ielej, lūdzu, Smirnoff, ja tev vēl ir palikusi kāda lāsīte! Man vajadzīgs kāds stiprāks nomierinošs līdzeklis.– un Antra pasniedza man tukšu limonādes glāzi.
– Lej pilnu! Man par maz nebūs un arī tev mazāk paliks! Ak, Eliss, Eliss…– Antra atkal sataisījās uz raudāšanu.
Iepiedis rokā glāzi, piespiedu izdzert pusi. Tad noglaudīju sapinkājušos slapjos matus. Sajukuši viņi ne pēc kā neizskatījās, tāpēc nolēmu tos izsukāt. Piespiedusi seju manam plecam, viņa ļāva to darīt, tikai laiku pa laikam iešņukstējās un centās norīt kaklā iesprūdušo asaru kamolu. Noliekot suku, es pat nemanīju kurā mirklī Smirnoff pudele pārceļoja pie Antras un šnabis lieliem malkiem pārceļoja no viena tilpuma otrā.
– Lēnāk pār tiltu, jaunkundz, lēnāk pār tiltu!– ar galvu norādīdams uz Alisi.– Gribi kļūt līdzīga Alisei? Ko jūs abas pēc tam no šī medusmēneša atcerēsieties.– izrāvis pudeli viņai no rokām, izmetu to ārā pa logu.
– Galīgi muļķe esi palikusi! Kaut kāda mīlas teātra dēļ taisies nodzerties– es vairs nevaldīju pār sevi.– Varbūt vēl sāksi durties, vai pameklēsi sev kādas citas rozā brilles?
– Un tu pats! Kāpēc tad tu dzer visas šīs dienas. Nemelo, es tāpat visu zinu. Pat vairāk nekā tu to spēj iedomāties!– viņa uzmeta lūpu un jau atkal sataisījās uz raudāšanu.
– Tu tikai nezini to, ka es tevī esmu iemīlējusies jau kopš septītās klases. Pareizāk sakot, līdz brīdim, kad mēs atkal satikāmies ar Irēnas starpniecību.– Antra noslaucīja asaras un paskatījās man tieši acīs. No viņas skatiena man galvā viss pēkšņi sagriezās, un man likās ka es guļu ar atvērtām acīm.
Kā zibens ķerts, mēms un paralalizēts, es skatījos uz Antru un sāku miglaini atcerēties sīku neizskatīgu knīpu, kas gluži negaidot uzradās mācību gada sākumā un gandrīz veselu ceturksni sēdēja man solā blakus. Tajā laikā mēs ar Edgaru taisījām kailfoto un bijām safotografējuši visas meitenes no mūsu un paralēlklasēm. Kā uz to izdevās viņas pierunāt, vēl šobrīd nespēju saprast, bet pēc oficiālās “skaistumkonkursa” daļas, tapa arī šāds tāds pikants uzņēmums ar slēpto kameru. Tikai to knīpu šķiet sauca savādāk. Antras mūsu klasē nekad nebija bijušas.
– Atcerējies.– viņa pajautāja un paskatījās uz mani ar skatienu, kuru es nekad nespēšu aizmirst.– Es mīlēju tevi, neraugoties uz to, ko man nācās pārciest par tām jūsu taisītajām fotogrāfijām.
Tā prata skatīties tikai viens cilvēks pasaulē – Kristīne. Tieši šādi viņa manī skatījās, kad piedāvāju viņai fotografēties mūsu mākslas albūmam. Tāds tas bija visu mēnesi, kamēr viņa īsi pirms brīvlaika nokļuva slimnīcā. Pēc tās viņa vairs mūsu klasē nemācījās. Viņa pazuda no manas dzīves nezināmā virzienā uz visiem laikiem.
– Kā redzams, ne uz visiem laikiem.– es pēkšni atskārtu.– Viss šajā dzīvē virzās pa spirāli.
– Kāds šīs fotogrāfijas tēvam uz darbu bija atsūtījis pa e-pastu un, drošības pēc arī orģinālus ielicis darba dokumentos. Vari iedomāties, kas pēc tam notika mūsu mājās.– viņa paskatījās uz mani un pasmēķējusi jaunu cigareti, kāri ievilka dūmu.
– Es teicu, ka uz bildēm neesmu es, bet tēvs nosauca mani par meli un, mani tā piekāva, ka trīs nedēļas nogulēju slimnīcā. Skandālu darbā izdevās novērst tikai ar Irēnas palīdzību. Pilsētā sāka izplatīties dažādas baumas. Tieši viņa palīdzēja mums ātri pārcelties uz Rīgu.– viņa izpūta dūmu mākoni.
Irēnas pieminēšana fotogrāfiju sakarā mani pat izbrīnīja. Fotogrtāfijas ar visiem negatīviem un muzikālo centru kāds bija izzadzis no Edžus dzīvokļa. Fotogrāfiju autorus tā arī neatrada, jo visas meitenes klusēja. Neatrada arī zagļus, bet daļa fotogrāfiju ceļoja pa pilsētu un skolu. Starp tām bija arī viena Antras bilde.
Irēna man par to nekad nebija stāstījusi un, tajā laikā mēs pat vēl nebijām pazīstami. Pirmo reizi viņu ieraudzīju jau mācoties vecākajās klasēs, bet draudzējamies nu jau pusotru gadu. Mūsu mazpilsētā viss ir kā uz delnas, cits citu pazīst, tāpēc nav nekā neparasta, ka Irēna partijas interesēs palīdzēja izkļūt kādam no skandāla lai nesabojātu savas partijas reputāciju.
Man pašam gadījies ņemt dalību glābšanas “operācijās” un būt par zibensnovedēju augsta ranga spēlēs. Nē, uz Irēnu šīs fotogrāfijas ēnu mest nespēja. Vismaz es te neredzēju nekāda motīva un ieinteresētības.
– Centra ģimnāzijā iepazinos ar Alisi. Viņa bija tāds pats neglītais pīlēns kā es un ar mums neviens nedraudzējās. Bet mums jau arī nevienu nevajadzēja, mēs bijām pašpietiekamas un viena otru lieliski papildinājām.– Antra vairs nebija apstādināma un stāstīja visu kā grēksūdzē. Viņas sirds bija pārpildīta, jo ne ar vienu no malas, par to vēl nebija runājusi.
Alise protams neskaitījās, viņa bija tikai Antras otra pusīte.
– Protams, ar gadiem situācija mainījās, parādījās zēni, bet līdz gultai mēs parasti tā arī netikām. Man vienkārši no tā visa ir bail, savukārt čaļi baidās no Alises rakstura un viņas izsmiekla.– Antra izdzēra glāzē atlikušo šnabi, man to pat nepiedāvājot.
– Nedomā, ka vīriešus vispār nepazīstam! Nevainību mēs zaudējām tīri tradicionālā veidā un kādu laiku pat draudzējamies un dzīvojām kopā ar puišiem. Bet tas viss nu ir pagātnē…

Lords pacēla nokritušo grāmatu un no blakus istabas atnesa neiesāktu Smirnoff pudeli. Lords mani saprata, viņš arī bija vīrietis. Paklausot mājienam, Lords uzlēca uz dīvāna un, piespiedās man ar savu silto ķermeni. Viņš it kā lūdza piedošanu par savas samnieces izvēli, pats nebūdams vainīgs. Satvēris garo purnu, ielūkojos sava patreiz vienīgā drauga acīs. Tās nemeloja, arī viņam vairāk patika kuces. Iedevis viņam uz purna buču, paņēmu no šķīvja iesākto desas luņķi. Uzmanīgi satvēris zobos salāmi, viņš nolēca no gultas un devās uz virtuvi. Es, atskrūvējis pudeli, kāri pieplaku pie kakliņa.
Man viss bija vienalga. Man viss bija beidzies.
– Jau rīt pat uzteikšu šo darbu un piezvanīšu Irēnai uz Londonu. Man viss ir līdz kaklam un pār pārēm. Neesmu tāds naudas vergs, lai kļūtu par mazohistu un tēlotu seksa atturībnieku. Jāsagaida tikai rīts, lai būtu skaidrā.– šķidrums pudelē manāmi noplaka.
– Tikai rīts…
– Eliss, mēnestiņ, neguli es tevi ļoti gribu! Pasauc Lordu, mēnestiņ!– bet mēnestiņš klusēja pēdas pagriezis pret sauli.
Mēnestiņš bija spiritus vini* narkozē.
– Lord. Nāc pie manis, pakutini brālīti, L-o-o-r-d!– pēc balss varēja just, ka Antra ir gatava raudāt. Uz grīdas nokrita pudele, bet nesaplīsa. Noklikšēja šķiltavas un jau pēc brīža mentola cigarešu dūmi sasniedza manas nāsis.
– Krist, atnes kaut ko iedzert. Man gribas vēl.– un atskanēja elsas un šņuksti. Varēja dzirdēt kā krampjaini tiek ievilkts gaiss.
– Krist, viņa mani vairs negrib. Dzirdi, vairs negrib.– viņas balsī bija dzirdams izmisums.
– Nāc šurp palīdzi man nobeigt, Krist. Man gribās…– no blakus istabas ielidoja Antras sviets banānu ķekars.
Kā pusmiegā piecēlos un negribīgi devos uz blakus istabu. Mierinājumu drīzāk vajadzēja man, nevis jaunajam pārim. Man līdzi, galvu nokāris un žāvādamies, nāca Lords. Viņš vienmēr sevi uzskatīja par mājas saimnieku, viņam vajadzēja būt lietas kursā par mājās notiekošo.
Nodevis mīlestību mēnestiņš gulēja pagriezis savu dark side of the Moon* pret savu saulīti. Tas pilnībā bija atdevies viltīgā Bakha* rokās. Mēnestiņš nereaģēja, kad Lords ar mēli centās no saimnieces nolaizīt putukrējuma un želejas paliekas. Arī saulītes bermudu trīstūris un pauguriņi bija vienā putukrējumā, bet Lordam Antra bija vienaldzīga.
Lords atzina tikai saimnieci.
Es savu bosu.
Vismaz līdz rītam Antra tāda bija.

– Jā, kaķīt, jā! Cik labi! Es tūlīt beigšu, ārprāts!– bezmaz vai kliedza Antra. Viņas ķermeņa trīsas liecināja, ka šajās trijās nedēļās mana prasme nebija zudusi. Meitenīgās rokas vadīja manu galvu, brīžiem to glāstīdama, brīžiem sāpīgi ieķerdamās manos matos. Mana mēle dancoja ap caurdurto brālīti un virpināja tajā ievērto zelta ķēdīti.
Komanda mainīt pozu, bija kā zibens pie skaidrām debesīm.
– Nāc man virsū! Nē, ne tā, otrādi.– viņa lietišķi komandēja kā Orleānas jaunava.– Nebaidies, nenoraušu tavas mantiņas.
No saskaitāmo vietas, kā saka summa nemainās. Tā šķiet mani vēl mācīja pamatskolā. Pārgājis uz sešdesmitdeviņi, mans puisītis atrada mājvietu starp saulītes pauguriņiem*. No nolemtības sajūtas, bezcerības, alkohola un triju nedēļu ilgās bezdarbības, mans puisītis bija pasācis nīkuļot. Taču sajutis Antras ādas maigos pieskārienus, tas ar cerībām sāka mosties. Asinis pa vēnām sāka skriet straujāk, arī galva sāka skaidroties un, es cenšoties nezaudēt ritmu, kvēli lūdzu Dievu, dot man vēl vienu iespēju iekarot savu Afrodīti*.
– Krist, noliec to vella vibratoru, labāk ar pirkstiem,un abos. Jā, jā tieši tā.– viņa, kaisles pārņemta locījās un kustējās kā zutis.– Paņem ciešāk brālīti. Ak, ārprāts…
Nolādēju savu pārsteidzīgo rīcību līzdams pudelē un gānīju sevi par neticību iespējai iegūt šo blondo Bārbiju* gultā arī fiziski. Nezinādams nevienu lūgsnu, vērsos pie Visaugstākā brīvā interpretācijā.
– Ak, svētais Ambrozij*, kādēļ tu izgudroji šo velna dziru, kas apdullina manu prātu?– mēģināju improvizēt. Ceru, ka viņš man kādreiz to piedos.
– Dievs, palīdzi man aizdzīt misteru Mērfiju*. Vērs Antras labvēlību pret mani, Dievs. Es kļūšu monopolists, monokulārs, monoga…– es sapinos terminoloģijā.
– Vells parāvis, kā to īsti sauc, kad tikai ar vienu?– Mana mēle sapinās un atmiņa atteicās mani klausīt. Es izmisis turpināju.
– Es vairs nebūšu žigolo! Viņa man būs pēdējā un vienīgā! Dievs, palīdzi vērst viņas prātu man par labu un visa pasaule, manis pēc, lai iet pa gaisu.– es biju gatavs pārdot pat savu miesīgo māti, lai tik būtu blakus savam sapņu tēlam mūžīgi.
– Ak, Dievs!…
Viņa beidza ātrāk par mani.
Viņa aizmirsa to pateikt.
Debesis pavērās. Pa gaismas staru, pa tādu kā eskalātoru, tuvojās balts vīriņš ar garu bārdu un zeltainu nimbu virs galvas. Šķelmīgi pasmaidījis, viņš ieskatījās bauslības galdiņā un teica.
– Par vēlu, mans dēls, par vēlu! Tu esi grēkojis kļūdams par žigolo. Tev būs lemts skriet pakaļ blondīnēm un sievu starp tām neatrast.– un sirdīgi papurināja man ar pirkstu.
– Pats esi vainīgs, ka pirms pieciem gadiem neglītajā pīlēnā nesaskatīji šīsdienas gulbi un atraidīji to, mans dēls. Nu, jau ir par vēlu. Esmu svētījis šo laulību. Nes vien savu krustu tālāk, dēls, un varbūt tev kādreiz taps piedots. Āmen!– kā timpānu skaņas galvā skanēja Visuvarenā balss.
Puisītis agonēja starp krūtīm un, es, kā zibens ķerts, bez elpas nokritu blakus savam sapņu tēlam. Es biju satriekts un pagalam.
Likās, atvērās elles vārti un nosmirdēja pēc sēra.
Es biju tikai un vienīgi žigolo.
– Es negribu to sevī iekšā pirms laika. Es domāju, ka tu to zini.– Antra ar roku aptaustīja savas miklās krūtis.
– Piedod, bet tev tomēr nevajadzēja nākt pie man gultā blakus. Gan jau mēs ar Alisi būtu pašas tikušas galā.– Pasmēlusi no krūts manu sēklu, viņa iezieda ar to savu seju, un kaklu.
– Negribi to pagaršot, lai zinātu cik tā ir barojoša un garšīga?– un pastiepa savu roku pie manas mutes. Paostīju un ar mēles galiņu pārlaidu pār plaukstu. Tā bija sāļa.
– „Rūgts, rūgts!”, nezin kāpēc saka kāzās. Man gan tā likās sāļa un bezgaršīga, no rūgtuma ne miņas. Varbūt sievietēm mute ir citas garšas kārpiņas?

Merša* motors vienmērīgi dūca mašīnai traucoties Igaunijas virzienā. Vējš ar ātrumu 110-120 km/h brāžoties iekšā salonā, izdzenāja cigarešu dūmus un pilnīgi sajauca Antras matus, kuri, lai cik tas dīvaini neliktos, smaržoja pēc Šartrēzes* Blūzīte, spilgtajā saules gaismā bija kļuvusi gandrīz caurspīdīga. Tā viļņojās, brīžam atsegdama maigās, brūni iedegušās krūtis. Ne tik bieži, šādas, elpu aizraujošās krūtis gadījās redzēt tik tuvu. Es varēju, ja vien to vēlētos, aizskart tās ar mēli. Antra, it kā mani ķircinot, atpogāja vēl divas podziņas.
Tomēr saruna nevedās – tikai vecas, jēlas anekdotes par zilajiem, lezbietēm, un armēņu radio. Varēja manīt, ka priekšā stāv saruna par kādu kutelīgu, var būt pat intīmu tēmu, bet Antra nekādīgi nespēja saņemties. Tikai, velk vienu cigareti pēc otras un skatās garām slīdošajā ainavā. Nekas, es esmu pieradis gaidīt.
Tiesa, ja blakus tev sēž tāds blonds iekārojams eņģelis par kuru esi sapņojis visu savu dzīvi, un tracina ar savām garajām kājām miniatūrās kurpītēs, tad tas vīrietim, un es sevi par tādu uzskatīju, ir vairāk nekā nopietns pārbaudījums. Lai neforsētu notikumus un, noslēptu puisīša* nepieklājīgo uzvedību, gribēju pārlikt kāju pāri kājai. Tas neizdevās, es tikai nejauši nogrūdu Antras kurpi.
Nedaudz apmulsis, es pieliecos lai paņemtu nokritušo kurpi un uzvilktu to atpakaļ kājā. Nejauši, ar vaigu, pieglaudos viņas zīdainam, glīti iedegušajam augšstilbam un manīju kā notrīs viņas āda. Pār to pārskrēja sīka zosāda un pacēla sīkus baltus matiņus. Viņa nelietoja epilātoru. Mani tas nedaudz izbrīnīja.
– Nedari vairs tā, labi?– un it kā nekas nebūtu noticis, viņa uzvilka kurpi un, lika piebraukt šoferim pie kādas savrupmājas. Pieteikusi pagaidīt mēs, atstājuši mantas mašīnā, devāmies uz koku ēnā paslēpušos māju.

– “Mīļo, Krist! Pēc brīža jau būšu lidmašīnā. Kad ielidošu Londonā, pazvanīšu. Liels lūgums: palīdzi manas draudzenes meitai Antrai. Viņa atnesīs šo vēstuli un pateiks kas tev jādara, jo rakstīt negribās. Dari visu ko viņa liek, greizsirdīga nebūšu! Visus izdevumus kompensēšu! Neatsaki – atvedīšu, gan Brenda Lee, gan Eric Bardon*… Bet, tas lai tev būtu pārsteigums. Daudz buču! Tava lapsiņa Irēna.”– tā bija uzrakstīts uz reklāmas bukletiņa aizmugures.
– Kur tev ērtāk aprunāties, pie tevis vai kaut kur kādā kafeijnīcā?– pacēlis acis uz savu sapņu tēlu un, slēpdams trīsas es pavaicāju.
Blondais grēks nervozi atmetis matus pār balto blūzīti, kurai cauri spiedās tvirti krūšu galiņi, noņēma no pleca somiņu un izņēma neiesāktu Dunhill* paciņu.
– Vai smēķēsi– viņa uzdeva jautājumu un atbildi nesagaidījusi pasniedza man paciņu. Vērodams Antru, attaisīju to un paņēmis cigareti iedevu piesmēķēt un piesmēķēju pats. Dunhill viņa atpakaļ neņēma, bet palūdza apskatīt manas Zippo* šķiltavas.
– Irēnas dāvana,– grozot rokā eleganto, nebūt ne lēto, šķiltavu, konstatēja Antra.
– Jā, jā redzu un kā vienmēr ar monogrammu. Vispār stilīgi, super!– rūpīgi apskatījusi šķiltavas, Antra atdeva tās atpakaļ un iedevusi piecīti, viņa lika noķert kādu pieklājīgu motoru*, nevis sagrabējušu taxi*. Lielu atšķirību gan neredzēju, bet kas maksā, tas arī pasūta mūziku.
– Brauksim pie tevis. Paņemsi visu kas tev nepieciešams un uz mēnesi pārcelsies dzīvot pie mums. Par darbu neuztraucies, uztaisīšu tev slimības lapu.– viņa piebilda un izmeta nepabeigto cigareti urnā.
– Ar cigaretēm, dzeramo un ēdamo, kā arī sīkiem apģērba gabaliem tu tiksi apgādāts pilnīgi. Par tavu darbu, un visu pārējo kas tev ir jāzin, es pastāstīšu ceļā.– un viņa paņēma nākamo cigareti.
Eņģeļa balss skanēja kā no tālienes un viņas teiktais tikai ar grūtībām nonāca līdz manai apziņai. Acīs griezās zvaigznītes, pat sareiba galva. Nekas tāds tiekoties ar daiļo dzimumu vēl ar mani nebija nekad noticis.
Biju iemīlējies savā darba devējā no pirmā acis skatiena.