- Ko tu tur lasi? - aizsmakušā balsī ierējās Katija.
Jaunais cilvēks satrūcies kaut ko klusi nomurmināja un steidzīgi iegrūda tikko lasīto vēstuli atvilknē.
- Tūlīt būs pusdienas, bet tev jāatnes tomātu mērce, - Katijas balsī jautās pavēlošs tonis.
Karstais āra gaiss neļāva jaunā cilvēka domām rast sistemātisku sakārtojumu; tās skrēja cauri viņa prātam neaizķerdamās, cita pēc citas. Agrāk es mēdzu saņemt šādas vēstules. Kur tagad ir palikusi tās rakstījusī - es nezinu. Kliedziet uz mani, skatieties pārmetoši, sitiet - un es vienalga nespēšu atbildēt. Nav sarežģītākas lietas par cilvēka prātu. Ir viegli paredzēt, kas notiks. Viss taču notiek tik vienādi, tik shematiski. Bet vēl nekad nevienam nav izdevies pateikt, atbildēt, Kāpēc tā… Kur slēpjas rīcības motivācija? Katram savs iemesls, bet Kāpēc? Kur ir cēloņi? Kas ir tos radījis? Reizē tik vienkārši un tik sarežģīti, tik grūti saprotami. Viņa toreiz teica: “Tev tā būs labāk..” Pie velna, kā cits var zināt, kā cilvēkam būs labāk? Un gadsimtiem ilgi viena un tā pati atruna. Un tai tic, to pieņem kā aksiomu. Vēlāk.. vēlāk aizmirst, aizmirst visu.. Cik es vēl par to domāšu, ir pagājuši vairāki gadi. Jaunais cilvēks piespieda sevi domāt par rītdienas jubileju: viņš un Katija dzīvoja kopā jau divus gadus. Viņu attiecības nevarēja saukt par romantiskām, tās veidoja drīzak divu cilvēku lietišķa koeksistence, un tomer tās bija, tās vismaz pastāvēja, salīdzinot ar šī laika pasaulei raksturīgo īslaicīgumu, straujo mainību un mūžīgo mētāšanos no vienas bedres otrā. Pirmie astoņi mēneši pēc Tās Dienas bija viena liela, apziņas gadu simtus gara mētāšanās starp sāpju pilnām realitātes atskārsmēm un aizmiršanos, starp patiesības mirkli un kārtējo bēgšanu. Tagad bija stabilitāte. Varbūt tā nebija īsta laime, tikai izmisuma saites starp diviem prātiem, ne sirdīm. Taču bija labi, labāk, nekā pirms tam. Kad nebija nekā.
Pie pusdienu galda viņš joprojām klusēja.
- Tu atkal pārlasīji vēstules? - Katijai nepalika apslēpts nekas. Pārāk labi viņa pazina sava drauga raksturu un domas. - Es saprotu, ir grūti. Taču tev ir jāpārstāj par tām domāt. Mēs abi zinām, nevar izstumt veselu dzīves periodu no apziņas tā, lai nepaliktu sekas, taču tev tomēr jādomā par to, kas tev ir un var būt, un būs, ja nekavēsies domās pie tā, kas ir aizgājis nebūtībā.
- Reizēm tā gribas piedzerties, - viņš novilka. - Kādreiz tas mēdza līdzēt.
- Tu pats tam netici.
- Neticu gan. Taču visu šo laiku es ne reizi es neesmu pieskāries alkoholam un joprojām tik bieži atceros. Varbūt mana dvēsele vienkārši asiņo un tā vien brēc pēc narkozes, bet es stūrgalvīgi atsakos to dot?
- Ir labi tā, kā ir, un bez tā mums abiem būtu daudz, daudz grūtāk. Nebojā to, šaustot sevi. Vienlīdz skaidrs ir tas, ka tu neesi vainīgs, kā tas, ka tā ir pagātne.
- Tu jau zini, ko es par to domāju. Un savas domas es nemainīšu.
- Reizēm es par to domāju.. Ja man nebūtu šīs manas traumas… vai tu ar mani kādreiz gulētu?
- Lūdzu, nerunā par to.. Es nezinu. Manā dzīvē nebūs vairs nevienas sievietes… Es domāju, tā, tieši kā sievietes…
- Veē pēc desmit gadiem tam nebūs nozīmes… Un pārgulēšana nebūt nenozīmē, ka tev šī sieviete ir kā sieviete. Liela daļa cilvēku tam nepiešķir tik lielu nozīmi. Un tu taču neesi šķīsts. Tev ir bijušas sievietes.
- Tas ir savādāk. Tieši tā, kā tu to domāji - garāmejot. Nepārdomāti un nesvarīgi. Tu man pārāk daudz nozīmē, lai es tāds būtu ar tevi.
- Es zinu. Tu šodien paliksi mājās?
- Droši vien nē.. Nē, man jāiet.
- Pasveicini jūru no manis. Ja vien tu spētu iedomāties, kā es reizēm gribu vienkārši pastaigāties gar jūras krastu! Ja es to varētu, tā vienkārši staigāt, droši vien tad šī vēlēšanās nebūtu tik skaudra, nebūtu tik daudz prieka.. Prieka par sajūtu, kailai pēdai pieskaroties smiltīm, pa reizei iekāpjot kādā steidzīgākā vilnītī.. Tas ir tāpat kā tev - pati vēlēšanās ir skaista, kamēr tās apmierinājums ir neiespējams.. Ja to varētu sasniegt, pirmā reakcija būtu mežonīga laime, taču pēc tam sekotu frustrācija. To tu zini ne sliktāk par mani, tikai centies aizmirst.

“Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to pašu sasodīto šokolādi un domāju par tevi. Es neprasīšu, cik bieži tu domā par mani. Tas jau būtu banāli. Un tomēr…
Agrāk es centos saprast, kādas meitenes tev patīk, jo man arī gribējās tev patikt. Bet viss bija velti, un tev bija un palika vientuļnieka sirds. Es domāju - man nav ko jaukties viņa dzīvē. Un tad pēkšņi tas notika: es, tāda, kā te stāvu, pēkšņi iemīlējos tevī. Un tu pēkšņi biji iemīlējies manī pēc tam, kad man vairs nebija ceriīu, ka mēs vispār varētu būt piemēroti viens otram. Bet tagad, kā es beidzot esmu sapratusi, mēs esam viens otram ļoti piemēroti. Es patiesi nevaru iedomāties, ka kāds vēl tik labi prastu mani nomierināt, manī klausīties, mani mīlēt… tā.
Neaizmirsti izdomāt mūsu bērniem vārdus! Neaizmirsti uzsmaidīt savam attēlam spogulī, kā smaidīji man! Man pietrūkst tavu glāstu, mīļais. Bet manas acis, lūpas un āda tavu skūpstu pieskārienus atcerēsies vienmēr. Vienmēr.
(skan Ričardsa dziesma - man tā briesmīgi patīk. Tā skanēs mūsu kāzās, noteikti!!!)
Es negribu būt moderna, mīļais. Es gribu būt vecmodīga un mīlēt tevi visu mūžu. Kad mēs iesim pastaigāt, būdami veci, es prasīšu, vai tev salst rokas. Es ielikšu savu cimdā tērpto roku tavā elkonī, un mēs būsim visskaistākais vecais pāris.
Tūkstošiem dzerto un nedzerto skūpstu tev no manis. Es tevi ļoti mīlu. Vienmēr tava…”

Zvans pie durvīm… -Beidzot…- Keita nodomāja un skrēja lejā pa privātmājas kāpnēm… Atvērusi durvis viņa pamanīja Reini.. Viņi abi devās uz Keitas istabu, kur valdīja romantiska rožu noskaņa… Meitene gribēja ko vairāk par pāris skūpstiem ar Reini… neviena nebija mājās… Reinis noskūpstīja kaislīgi Keitu.. Viņš novilka sev kreklu, tas lika meitenei ietrīsēties.. kā nekā pirmā reize… Arī Keita novilka savu krekliņu… Pēc pāris minūtēm abi bija apakšveļā- bokseršortiņos Reinis un stringos + erotiskā krūšturī Keita.
Viņi apsēdās Keitas gultā, kur bija izkaisītas rožu lapiņas… Reinis skūpstīja meiteni un viņi jau apgūlās… Zēns skūpstīja viņas kaklu un atraisīja Keitas krūšturi.. Diez gan lielas bija Keitas krūtis, priekš 15 gadīgas meitenes… Tad viņš novilka meitenes stringa biksītes… Keita diez gan ilgi bija skuvusi savu vāverīti. Tad Reinis novilka savus šortiņus un atklājās viņa garais penis… Keita apskāva zēnu un bija tik laimīga… Vispirms viņš izvilka no bikšu paciņas prezervatīvu un nometa gultā… Keitas roka maigi glāstīja Reiņa nedaudz spalvaino peni… Viņa skūpstīja zēna muskuļotās krūtis… Tad Reinis uzvilka savu prezervatīvu, taču vēl nebāza peni meitenes vāverītē… Viņš apguldīja Keitu un glāstīja viņas pežiņu.. Zēns iebāza vienu pirkstu viņas makstī… Tad jau divus… Keita iekliedzās kaifā… Reinis to darīja arvien ātrāk… Tad viņš izpleta meitenes kājas plati… un vadīja savu lielo draugu viņas smalkajā pežiņā… ahh….
**
pēc 10 minūtēm zēns izvilka ārā… viņš ar mēli pieskārās viņas kaunuma lūpām.. tad ar pirkstiem tās papleta un laizīja viņas klitoru… Keita juta, ka jāsniedz bauda Reinim.. viņa paņēma viņa peni mutē un ar mēli laizīja tā galviņu…. tad pāris apskāvās un skūpstījās… ilgi, ilgi… viņi lēnām sāka ģērbties un sarunāja tikties nākamajā dienā…

Atnāk sieviete pie ginekologa un saka: “Dakter! Man vēdera lapsene lidinās un visu laiku taisa - ZUM-ZUM. Apnicis galīgi! Var kaut ko darīt?”
Uz ko dakters atbild: “Nu ir divi varianti. Pirmais… mēs noziežam kociņu ar medu un ievadam taisnaja zarnā. Tad lapsene sajutīs medu, uzsēdīsies uz kociņa un mēs viņu izvilksim ārā!”
Uz ko sieviete:” Jā, bet tas kociņš! kaut ka pretīgi! Un kāds ir tas otrs variants?”
Dakters: “nu jā, forsi jau nav ar to kociņu. Nu otrs variants? Otrs variants tāds - nu mēs to medu uzziežam uz mana dzimilocekļa, ievadam to taisnajā, lapsene sajutīs medu, uzlaidīsies uz tā un mēs viņu izvilksim ārā.”
Sieviete: “Nu jā! Arī variants nu tāds - nevisai…”
Dakters: “nu a, ko citu darīt? vai nu tā, vai tā! citu variantu nav ”
Sieviete: “nu tā jau ir gan, jā! nu tad jau labāk to otro variantu!”
Nu dakters ta arī izdara, uzziež sev medu un iekšā ir…. iekšā - ārā, iekšā - ārā, iekšā - ārā, iekšā - ārā, iekšā - ārā, iekšā - ārā, iekšā - ārā, iekšā - ārā, iekšā - ārā, iekšā - ārā…
Sieviete: “Dakter! Dakter! Ko Jūs darāt?”
Dakters: “Nesatraucieties!!! Es mainīju plānu! Mās to lapseni NOŠAUSIM!!!”

Pie durvīm piebrauca melns kadiljaks. Caur automašīnas stikliem nevarēju uzreiz ieraudzīt mašīnas pasažieri, bet domāju, ka, visticamāk, tas ir kāds bagāts mūsu kluba klients.

Mans darbs ir atvērt durvis visām piebraucošajām mašīnām. To es darīju arī šoreiz, piespiedis spīdīgo mašīnas durvju kloķi. Kad durvis atvērās, ieraudzīju to būtni, kas tur sēdēja. Manā darbā ir gadījies redzēt visādas lietas, bet ko tādu es nebiju gaidījis. Mani viņa pilnīgi apžilbināja.

Mašīnā sēdēja pagara auguma tumšmate. To gan es pamanīju tikai vēlāk, kad viņa izkāpa. Sākumā manu uzmanību pievērsa viņas krūtis. Tās bija praktiski atkailinātas, viņas smalkā samta kleita apsedza tikai pašus krūšu galiņus.

Ieraudzījis šīs skaistās formas, es apstulbu un nespēju vairs pat pakustēties, kaut gan man vajadzēja pasniegt roku šai sievietei un palīdzēt viņai izkāpt no mašīnas.

Sieviete pasmaidīja, viņas acīs pazibēja jautras dzirkstelītes.

“Varbūt Jūs tomēr pasniegsiet man roku un palīdzēsiet izkāpt!?” atskanēja pavēlošs lūgums.

Es paskatījos viņas smaidošajā sejā. Viņas acis apmierināti smējās. Piegājis tuvāk, es darīju, kas bija pavēlēts. Manā plaukstā iegūlās maiga un gracioza roka. Lai viņai būtu vieglāk izkāpt, es satvēru viņas roku stingrāk.

Tad sekoja nākamais pārsteigums, kuru es nu pavisam nebiju gaidījis. Izkāpjot no mašīnas, būtne vispirms izcēla vienu kāju. Kleitas mala paslīdēja un manam skatam pavērās starpenīte. Tādu frizūru es līdz šim vēl nebiju redzējis. Tā atgādināja labirintu, un tur arī apmaldījās manas acis.

Viņa noteikti pamanīja manu pārsteigumu un apmulsumu, jo sāka smieties. Es dzirdēju viņas smieklus, tomēr nevarēju atraut acis no viņas labirinta. Tā bija kā savdabīga glezna, kura nevaldāmi valdzināja.

Mirkli viņa pakavējās tādā pozā, it kā viņai patiktu mans apjukušais skatiens. Tad, izcēlusi arī otru kāju, viņa piecēlās. Kleitas malas sakļāvās un valdzinošā glezna pazuda skatienam. Sieviete skatījās uz mani ar pašpārliecinātības pilnu un uzvarošu skatienu. Viņas lūpas smaidīja. Kad viņa pagāja man garām, sajutu viņas smaržu aromātu. Tas bija patīkami saldens un uzbudinošs.