Eliss, bija pilnīgs pretstats Antrai. Gaišo, īso matu šķipsnas bija nokrāsotas visās varavīksnes krāsās. Pretēji Antrai, viņā bija kaut kas vīrišķīgs, robusts. Vēl nebija pazudušas tīnīdžeru stūrainās kustības un bravūra. Ķermeni rotāja pīrsings*. Kreisajā nāsī bija ievērts sudraba riņķītis un apakšlūpā neliela hantelīte. Šķelmīgi smaidot, piemiegusi rudzupuķu krāsas acis, viņa erotiski aplaizīja savas nedaudz pilnīgās lūpas un, uzlika savai sejai Monas Līzas smaidu.
Skatījos uz Alisi un ar izbrīnu vēroju kā viņa guļot uz kreisajiem sāniem lēni salieca labo kāju ceļot to augšup. Ķermenis atsedzās arvien vairāk, roka vilka nost kimono no vingrās krūts.
Stāvēju kā zemē iemiets to visu redzot un blenzu Alisē kā auns uz jauniem vārtiem. Mans žoklis atkārās, kad kimono mala noslīdēja zemē un pilnībā atklāja, parasti no svešām acīm slēpto, gludi izdzīto pavēderi.
Labajā pusē, tieši blakus meitiņai*, bija uztetovēts cigarešu paciņas lieluma multenis – kaķēns Toms. Otrpus meitiņai sēdēja pelēns Džerijs, ar asti norādot tuvāko ceļu pie brālīša*. Uz kreisās krūts, mīlas dejā griezās tauriņu pāris. No labās krūts galiņa, nokarājās no ķēdītēm veidotas bārkstis ar sprigulīšiem.
– Striptīzs dārza vidū, nevis klusā un pustumšā guļamistabā.– pie sevis nodomāju. To vērojot man mute kļuva sausa, sirds sāka strauji sisties. Es nespēju atraut skatu no bermudu trīstūra*, uzkalniņa un renītes divu valnīšu starpā.
Jā, tas tiesa, viņu nevarēja neiekārot. Nezinot vēl sava brauciena mērķi, ņemot vērā Alises mesto izaicinājumu un Antras prombūtni, es jau sāku noskaņoties savu pienākumu pildīšanai. Viņas kakls un zods, bija vingrs, kā alabastrā cirsts Nefertetes tēls un, skaists kā viss pārējais šajā izaicinošajā būtnē.
Alises acīs nozibsnīja noslēpumainas uguntiņas un, viņa kā ar cirvi noskaldīja.
– Ātri, Krist, izģērbies. Nu, nu, ātrāk!– viņas teikto pavadīja izteiksmīgi žesti ar roku.
Apskatījos visapkārt un pārliecinājies, vai neesmu pārklausījies, ar skatienu meklēju Antru, lai ar viņas palīdzību izkļūtu no divdomīgās situācijas, bet viņas nekur nebija.
– Velns parāvis, kas šeit notiek. Kas te ir, paradīze vai trako māja?– nodomāju, tomēr nedroši ar pirkstiem sāku knibināt vaļā krekla pogas. Alise ar šķelmīgu skatienu izbaudīja radušos situāciju un, kā kaitinādama piebilda.
– Ja jau Irēna tevi ieteica Antrai, tātad tu mums esi pārdots! Un žiglāk, žiglāk, te nav striptīzs!– viņa gardi iesmējas. Sirsnīgie smiekli vēl vairāk izcēla viņas vēdera muskuļus un krūtis.
– Vīriešu striptīzs. Vai, es nevaru! Nu, kusties taču, Čipendeil!*– viņa jau smējās kā kutināta par viņasprāt asprātīgo salīdzinājumu.
– Cik meitinas uzreiz man būs jāapmierina, vienu vai abas? Puisītis taču bija viens!– Apjukumā izrāvu kreklam dažas pogas, sapinos T-kreklā, tā arī nespēdams tikt skaidrībā.
– Irēna taču nepieļautu, lai es guļu vēl ar kādu, viņai to zinot. Kaut kādi gali te neiet kopā.– sāku prātā pārlikt variantus.
– Vai Irēna ir mani paspēlējusi kārtis, vai mani pārpirka meitenes kurām vajadzīgi mani pakalpojumi? Varbūt viņa vienkārši grib mani pārbaudīt? Varbūt Irēnai galvā atkal nobriedis kāds plāns, par kuru es nekā nezinu, un viņa grib kādu šantažēt?– domas manā galvā joņoja kā negudras.
Par izīrēšanu, zinot Irēnas greizsirdību, protams nevarēja būt ne runas. Tiesa, par savu darbu es pieņemu naudu, dāvanas, bet būt uzdāvinātam? Neesmu jau lieta ko var dāvināt!
– Sorry, I wash my hands!* Jaunas meitiņas un nauda nesmird! Irēna taču pati lūdza.– un šorti aizlidoja bermudu trīstūra virzienā. Sandales un baltās zeķes aizlidoja pa gaisu un palika karājoties košumkrūmā. Es stāvēju lepni paceltu galvu un krūtis izgāzis kā Dāvids. Mana linga vēl joprojām atradās peldbiksēs, un izspīlēdamas tās, atgādināja bumerangu. No mugurpuses parādījās Antra Ievas tērpā, nesot paplāti ar burbonu, glāzītēm un banānu ķekaru.
– Skaits, jau skaists kā Apolons! Nav vārdu, lai to aprakstītu.– Nolikusi paplāti zālē, viņa ar glāzi rokā pienāca klāt lai mani labāk apskatītu.
– Mums tevi vajag, bet bez peldbiksītēm. Nekautrējies, mēs te visi esam kā rada gabali! Mēs tevi nevarosim kā…– Antra pēkšņi sāka klepot it kā būtu ar kaut ko pēkšņi aizrijusies.
– Še, iedzer un atslābinies. Pabeidz savu iesākto priekšnesumu līdz galam čipendeil.– viņa pasniedza man glāzi ar konjaku.
Centos novilcināt laiku, lai puisītis paspētu nomierinātos un nobaudīju glāzītē ielieto šķidrumu. Tam bija laba smaržas buķete. Iedzēris vēl malciņu, pametu apkārt skatienu, lai redzētu vai mūs nenovēro vēl kāds. Žogs un koki visapkārt, mani nomierināja. Arī kaimiņu mājas bija pietiekami tālu. Videokameras, kas atradās pie mājas un pie apgaismes stabiem dārza malā, mani neuztrauca. Pie tām jau biju sen pieradis, pat ja tās atradās guļamistabā. Tā bija manas profesijas sastāvdaļa. Šantažēt mani nevarēja, bet par saimniekiem parasti zināju vairāk, nekā viņi to vēlētos. Tomēr šis bija neparasts gadījums un neiekļāvās nekādā shēmā.
Rāvienā izdzēris šerpo dziru, ar ierastu kustību parāvu peldbikses. Stiprinājumi ar klikšķi atnāca vaļā un lai slēptu mulsumu, paliku Dāvida pozā, tik lingas vietā es rokā turēju peldbikses ar klipšiem.
Es stāvēju abu nimfu priekšā kails, kā tikko no mātes miesām nācis. Iestājās klusums kā pirms vētras. Pat saule izlīda no mākoņu maliņas un aptaustīja savādo trijotni ar saviem stariem.
Puisītis stāvēja kā stāvēdams un tiecās uz sauli.
Viņš bija optimists.
– Eliss, vai tu redzi to? Nu, baigi kolosāli, fenomenāli! Nē, tu redzi kas viņam tur ir? Es kaut ko tādu vēl savā mūžā neesmu redzējusi! Nāc taču ātrāk šurp.– viņa teica gulošai un no brīnumiem mēmai Alisei.
– Vai var, Krist, paņemt to rokā un aptaustīt?– viņa jautāja nespēdama nomierināties un skatīdamās uz mani turpināja bērt vārdus kā pupas.
– Nu, Irēna! Noslēpt no mums šādu superīgu mantu. Ir nu gan baigā vecene tā Irēna!– vina teica Alisei palidzot vinai piecelties. Nostajusas man tiesi prieksa vinas nekautrigi mani aplukoja.
Jutos dziļi pārsteigts un šokēts par sajūsmu, ko izsaucis mans puisītis. Līdz šim to par kaut ko īpašu neuzskatīju. Varbūt ir nedaudz virs vidējā. Manas draudzenes gan vairāk jūsmoja par tehniku, skūpstiem un prasmi atrast erogēnās zonas. Uztraukumā liku puisītim ātri paklanīties, bet tas uz abām nimfām, manām darba devējām, neatstāja nekādu iespaidu.
Viņas turpināja lūkoties uz mani, neuzdrošinādamās man tuvoties. Izbrīnīts pavēros lejup. Viss bija vietā – ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tik bermudu vietā, izdzīts bikini. Arī nelielais krāsainais tetovējums bija savā vietā. Neizpratnē palūkojos uz abām meitenēm.
Notvērušas manu skatienu, viņas, turēdamās pie vēdera, sāka nevaldāmi smieties. Izrādās, sajūsmu izsauca peldenes ar klipšiem un tas, cik ātri un viegli tās var novilkt.
Puisītis piedzīvoja savu pirmo sakāvi mūžā.
Ak, svētā vientiesība.
Kā izrādās, daba nav pati pilnība.
Pilnība, ir klipši!

Mūs ieraudzījis, raitā atsperīgā solī, spalvai plīvojot, no dārza dziļuma pilnā sparā izdrāzās varens afgāņu kurts ar tik garu purnu, ka šķiet ierīt manu roku līdz elkonim tam būtu tīrais nieks. Apmetis slaidu līkumu ap dārza vidū izbūvēto baseinu, viņš pēkšņi nostājās mūsu priekšā. Apostījis mani un Antru, viņš ierējās, apsēdās zālītē un pasniedza uz mūsu pusi labo ķepu.
– Lord, Lord blakus, savējie!– nokliedza kaila nimfa apsaucot suni, bet mani ieraugot momentā pazuda aiz krūmiem. Pieliekusies pie izklātās segas un paķērusi kimono, pēc brīža viņa parādījās jau apģērbusies.
– Neuztraucies, Elis, tas ir Krists. Tas pats, kuru mums ieteica Irēna. Viņš par mums rūpēsies un darīs visu kas mums būs nepieciešams.– teica Antra liekot uzsvaru uz vārda mums, turpinādama mūs iepazīstināt.
– Krist, tā ir Alise, jeb Eliss, mana labākā draudzene un …– Bija redzams, ka Antra nejutās gluži savā ādā un meklēja piemērotus vārdus.– Labi, lai paliek. Par to parunāsim vēlāk.
– Elis,– viņa vērsās pie draudzenes,– vai Burbons* mums vēl ir? Mēs ar Kristu pēc ceļa esam pamatīgi izslāpuši un sanervozējušies.– Piegājusi pie Alises un cieši to apskāvusi noskūpstījusi, iečukstēja viņai ausī.
– Vajag radīt attiecīgu atmosfēru. Es nevarēju saņemties un Kristam visu par mums izstāstīt.
– Neuztraucies, atstāj to manā ziņā. Mājā dzeramais un ēdamais ir pār pārēm. Atnes kaut ko pēc pašas ieskatiem.– Alise uzmundrinoši teica un pabužināja viņas zīdainos matus. Viņa novērtējoši paskatījās uz mani pār Antras plecu.
– Labi, tu tikmēr pakavē laiku Kristam,– un Antra nesteidzīgi Lorda pavadībā devās devās uz māju. No mākoņa maliņas atkal parādījās saule.
Atbildes vietā pamājusi man ar galvu un visu laiku skatīdamās manī, Alise iekārtojās uz izklātās segas diezgan izaicinošā pozā.

Merša* motors vienmērīgi dūca mašīnai traucoties Igaunijas virzienā. Vējš ar ātrumu 110-120 km/h brāžoties iekšā salonā, izdzenāja cigarešu dūmus un pilnīgi sajauca Antras matus, kuri, lai cik tas dīvaini neliktos, smaržoja pēc Šartrēzes* Blūzīte, spilgtajā saules gaismā bija kļuvusi gandrīz caurspīdīga. Tā viļņojās, brīžam atsegdama maigās, brūni iedegušās krūtis. Ne tik bieži, šādas, elpu aizraujošās krūtis gadījās redzēt tik tuvu. Es varēju, ja vien to vēlētos, aizskart tās ar mēli. Antra, it kā mani ķircinot, atpogāja vēl divas podziņas.
Tomēr saruna nevedās – tikai vecas, jēlas anekdotes par zilajiem, lezbietēm, un armēņu radio. Varēja manīt, ka priekšā stāv saruna par kādu kutelīgu, var būt pat intīmu tēmu, bet Antra nekādīgi nespēja saņemties. Tikai, velk vienu cigareti pēc otras un skatās garām slīdošajā ainavā. Nekas, es esmu pieradis gaidīt.
Tiesa, ja blakus tev sēž tāds blonds iekārojams eņģelis par kuru esi sapņojis visu savu dzīvi, un tracina ar savām garajām kājām miniatūrās kurpītēs, tad tas vīrietim, un es sevi par tādu uzskatīju, ir vairāk nekā nopietns pārbaudījums. Lai neforsētu notikumus un, noslēptu puisīša* nepieklājīgo uzvedību, gribēju pārlikt kāju pāri kājai. Tas neizdevās, es tikai nejauši nogrūdu Antras kurpi.
Nedaudz apmulsis, es pieliecos lai paņemtu nokritušo kurpi un uzvilktu to atpakaļ kājā. Nejauši, ar vaigu, pieglaudos viņas zīdainam, glīti iedegušajam augšstilbam un manīju kā notrīs viņas āda. Pār to pārskrēja sīka zosāda un pacēla sīkus baltus matiņus. Viņa nelietoja epilātoru. Mani tas nedaudz izbrīnīja.
– Nedari vairs tā, labi?– un it kā nekas nebūtu noticis, viņa uzvilka kurpi un, lika piebraukt šoferim pie kādas savrupmājas. Pieteikusi pagaidīt mēs, atstājuši mantas mašīnā, devāmies uz koku ēnā paslēpušos māju.

– “Mīļo, Krist! Pēc brīža jau būšu lidmašīnā. Kad ielidošu Londonā, pazvanīšu. Liels lūgums: palīdzi manas draudzenes meitai Antrai. Viņa atnesīs šo vēstuli un pateiks kas tev jādara, jo rakstīt negribās. Dari visu ko viņa liek, greizsirdīga nebūšu! Visus izdevumus kompensēšu! Neatsaki – atvedīšu, gan Brenda Lee, gan Eric Bardon*… Bet, tas lai tev būtu pārsteigums. Daudz buču! Tava lapsiņa Irēna.”– tā bija uzrakstīts uz reklāmas bukletiņa aizmugures.
– Kur tev ērtāk aprunāties, pie tevis vai kaut kur kādā kafeijnīcā?– pacēlis acis uz savu sapņu tēlu un, slēpdams trīsas es pavaicāju.
Blondais grēks nervozi atmetis matus pār balto blūzīti, kurai cauri spiedās tvirti krūšu galiņi, noņēma no pleca somiņu un izņēma neiesāktu Dunhill* paciņu.
– Vai smēķēsi– viņa uzdeva jautājumu un atbildi nesagaidījusi pasniedza man paciņu. Vērodams Antru, attaisīju to un paņēmis cigareti iedevu piesmēķēt un piesmēķēju pats. Dunhill viņa atpakaļ neņēma, bet palūdza apskatīt manas Zippo* šķiltavas.
– Irēnas dāvana,– grozot rokā eleganto, nebūt ne lēto, šķiltavu, konstatēja Antra.
– Jā, jā redzu un kā vienmēr ar monogrammu. Vispār stilīgi, super!– rūpīgi apskatījusi šķiltavas, Antra atdeva tās atpakaļ un iedevusi piecīti, viņa lika noķert kādu pieklājīgu motoru*, nevis sagrabējušu taxi*. Lielu atšķirību gan neredzēju, bet kas maksā, tas arī pasūta mūziku.
– Brauksim pie tevis. Paņemsi visu kas tev nepieciešams un uz mēnesi pārcelsies dzīvot pie mums. Par darbu neuztraucies, uztaisīšu tev slimības lapu.– viņa piebilda un izmeta nepabeigto cigareti urnā.
– Ar cigaretēm, dzeramo un ēdamo, kā arī sīkiem apģērba gabaliem tu tiksi apgādāts pilnīgi. Par tavu darbu, un visu pārējo kas tev ir jāzin, es pastāstīšu ceļā.– un viņa paņēma nākamo cigareti.
Eņģeļa balss skanēja kā no tālienes un viņas teiktais tikai ar grūtībām nonāca līdz manai apziņai. Acīs griezās zvaigznītes, pat sareiba galva. Nekas tāds tiekoties ar daiļo dzimumu vēl ar mani nebija nekad noticis.
Biju iemīlējies savā darba devējā no pirmā acis skatiena.

171. Fast-boy – Labi Dadzi. Novēli mums veiksmi.
172. Dark-horse – Gan viss būs labi.
173. Dadzis – Turieties, nenoguliet darbu, vēls jau.  Good luck, boys!
174. Fast-boy – Gan jau viss būs labi.  Bye!
175. Dadzis – U-ūūū!  Te kāds ira?  Kas jauns…?
176. Miķelis – Katru dienu ir kas jauns, ja kas.  Dzīvojam, strādājam, mīlējamies..
177. Dadzis – Ko netā nerādāties?  Kā Fast-boy fāterim.
178. Miķelis – Trešdien sanagloja, bet šodien ārsts pateica, ka 3?! menešus uz tās kājas nevarēšot balstīties(?)  Ja jau sanagloja, tad jau labi jadzīst.   Ko mums viņš būs jākopj?  Brrr.. Mēs ar Fast-boy meklējam mitekli.  Nevar uz Manx kakla sēdēt. Labi vēl, ka darbu mums sameklēja.
179. Dadzis – Nu tač laikam sarežģīts lūzums, vai slikta vieta.  Bet cilvēku gan nedrīkst pamest likteņa varā.  Ne vienu pašu, nedz Manx uz kakla. Kad izveseļosies tad varēsiet skaidrot attiecības.  Piekrīti?
180. Miķelis – Mums pat netam laika nesanāk, bet te vēl tas..  Hmm… Tu tiešām domāji, ka mēs Fast-boy fāteri pametīsim? Labi gan Tu Dadzis pa mums domā.  Man naff ko teikt.
181. Dadzis – Es jau neko neteicu par jums sliktu, Tu pats liki manīt. Par mitekli es jau kādreiz teicu.
182. Miķelis – Labi, čavina, ja kas, dosim ziņu.  Nav vairāk laika, Fast-boy velk uz neratnībām šovakar.
183. Dadzis – Labi. Sveicini pārējos! Neaizmirsti, ka rīt uz darbu.  Dark-horse jūs liek mierā?
184. Miķelis – Ugu, pasveicināšu.  Tiksim laikā, suns modina. Liek mierā.  Sveiciens no Fast-boy.  Viņš man vairāk neļauj te sēdēt,  velk prom… Bye.
185. Miķelis – Dadzis parādies.  Mums teff i vajag sakarā ar to mājvietas piedāvājumu. Steidzami.
186. Dadzis – Zvaniet,  brauciet,  šodien,  gaidu,  vakarā.

187. Dark-horse – Tā, tā, tā..   Kamēr es pa Eiropu un Spāniju ņemjos, tikmēr visi izklīduši.  Manx. Dzirdēju, esi palicis gluži viens mājās.  Pietiks pūsties, kas bijis bijis.  Salīgstam beidzot mieru.   Līgkopp? Es tiešām Tevi gribu.  Ķlūsti mans boy-friend’s a, ko saki?   Neklusē, saki kaut ko..
188. Alfa – Dark-horse, vai tad nevajadzēja šādu ziņu rakstīt priv? Bet, nu vienalga, lai Tev veicas.
189. Dark-horse – Nu re, Alfa, nenocietos.  Vinnēju no Manx suni, bet man viņu nevajag,  pašu gan.  Nespīd laime manā dārziņā.  Viņš 1 septembrī dabūja bf,  bet es esmu bešā.  Negribu suni,  gribu Manx.
190. Gaubica – Procital ja tvoju bedu i vpervie v zizne smejus nad bedoj! Ahahahaha, prosti, hahaha, prosti, uahaha, prosti, hāhā.. Moj tebe sovet - OBRATIS ZA POMOŠU V GLJAG! Uahaha. Prosti, esli mozes! Hahaha..
191. Manx – Gaubica. U nih všo sloziloš. Všo stalo na svoji meta.  Da i ja sebe dostal BF.  Aš 1-go sentjabra, naznačennom meste, naznačennij čas.  U nas u vsex, vsjo porjadke. It is real life.
192. Dark-horse – Manx, kas tevi aiz mēles rausta.  Nu dabūji, dabūji.  Gribi lai citiem skauž?  Vispār jā, lai skauž..  Es arī dabūju ko gribēju   he he..
193. Dark-horse – Te baigi daudz gribošo, it sevišķi vienai naktij.  Tikai vārdos meklē boy-friend’u.
194. Manx – Dark-horse, beidz plāpāt.   Klūšu dusmīgs un paliksi gribot.
195. Fast-boy – Ņu re, Fast-boy diskusiju iesāka, Fast-boy to arī nobeidz.  Me ir laimīgs un apmierināts, boy-friends pie sāniem,  dzīve iet savu gaitu un mēs esam laimīgi,  pašpietiekami un apmierināti.  Me iet prom  un visiem vēl atrast savu otro pusīti, nekašķēties savā starpā par sīkumiem.
Good luck boy’s and girl’s
See you later! Bye!
196. Remis – Hihi..jauki.. Fast..
197. Fast-boy – Jā, Remis, šie ir mani pēdējie komentāri. Deaktivizējos..  Čupojaties,  meklējat viens otru,  turpiniet savu Amoka skrējienu.  Me ar Miku pametam pļāpu čatu..   Good luck, pionier!
198. Dark-horse – Man tevis Fast-boy dikti pietrūks.   Good luck!  Sveicini Miku.
199. Dadzis – Nu, un kā viss beidzās?
200. Imkus – WOW Dadzi, ilgi neesi rādījies.  Viss kārtībā, ak cienījamā kundze,  (sorry, no dziesmas vārdus neizmetīsi), viss kārtībā. Visi dzīvi un veseli.  Kad atrādīsi savu BF?
201. Dark-horse – Imkus..  Nu jūsu dēļ viņš nemeklēja sev boy-friendu,  nu tagad nemeklē mūsu ar Mārča dēļ..  Vispār tev superīgs fāters,  tikai vienreiz man uzbrauca šo četru mēnešu laikā..  Kā tur palika ar to braucienu uz Stokholmu?  Varbūt aizšaujam tomēr pirms Jaunā gada?  Gan jau suņa operācijai naudu atradīsim, ja tiešām būs vajadzība..  Tas, ka viņa rej uz tevi un Miķeli, ir jūsu pašu vaina - reti nākat ciemos..  Kad taisām to tūri pa Dievnamiem, rīt vai parīt?
202. Imkus – Mjā..  Skonto izstādē iznāca aplaušanās.  A ko, saki iepatikās tā baznīcu tūre?  Pagāns būdams grauzt dievmaizītes nometies ceļos.. he he..  Mārtiņš ne par ko negribēja. Sak’, tā būtu zaimošana..  Maybe, maybe..  Katram savs dievnams..  Labi, maybe Vācijas brauciens spīd..  Gan jau laikus uzzināsi.. Paspēsim vēl uz Jaungada baznīcu tūri.. Varbūt vēl kāds mums piebiedrosies..
203. – Miķelis – Imkus  varbūt atliekam uz pavasari? Tāpat jau ar money švaki..  Vēl Mārča suņa problēmas..  Dark-horse  Kāpēc tu domā ka viņam neviena nav? Tu viņu kontrolē? Gan jau te čatā būs sev kādu atradis..  Tikai pats neatdodies, rakari..
204. – Dzīve turpinās, arī ši diskusija..