Antra runāja arvien lēnāk un neskaidrāk. Raudāt viņa neraudāja, acis bija duļķainas un skumjas. Viņa cīnījās ar miegu, bet neizrunātais viņai nelika mieru un neļāva aizmigt. Cigarete pastāvīgi krita viņai ārā no rokām un man visu laiku nācās to celt augšā no grīdas lai mājā neizceltos ugunsgrēks.
Alise visu laiku miegā grozījās un sauca Lordu. Pienācis pie savas saimnieces un nesaņēmis nekādus norādījumus, viņš viebdams purnu no alkohola dvingas, devās gulēt uz istabas sliekšņa. Viņš pildīja savu pienākumu un sargāja mūsu visu mieru.
– Un tāpēc jūs nolēmāt salaulāties un nosvinēt kāzas, lai ieriebtu vīriešiem?– mani šis jautājums kremta visvairāk. Lai arī laulības tika noslēgtas baznīcā, man tomēr vēl uz kaut ko gribējās cerēt.
– Nē, vienkārši nolēmām, ka Alise metīs gaisā monētu un tā visu izlems. Ja uzkritīs ģērbonis, jāaprecās triju dienu laikā, ja cipars, mēģinājumu atkārosim pēc gada, bet, ja nostāsies uz kants, tad gada laikā obligāti iziesim pie vīra.– viņa visu sīki izskaidroja.
– Alise teica, ka ir uzkritis ģērbonis. Es gan to neredzēju, bet es viņai ticu uz vārda.– Antra pasniedzās un paņēma Bon Aqua pudeli. Tā vienā brīdi kļuva tukša. Arī mani kaltēja. Nezinu no kā vairāk, no izdzertā vai visa dzirdētā. No ledusskapja paņēmu jaunu pudeli.
– Bērnus jums svētais gars atnesīs?– es centos iedzelt pēc iespējas sāpīgāk, jo neapzināti, pats gribēju būt viņas bērna tēvs.– Adoptēt taču jūs tāpat nevarēsiet.
– Līdz tikšanās brīdim lidostā, es bērnu gribēju no tevis un būtu izdomājusi kā to visu panākt. Es tevi pazinu uzreiz un, būtībā ar Alisi aprecējos tev par spīti.– Antra centās saturēt žāvas.
– Bet bērni…– viņa nicīgi izspļāva un sagrīļojās.– Nopirkšu no Irēnas tavu sēklu un…
Viņa nolūza un uzkrita virsū Alisei. Mēnestiņš pat nepamodās. Arī Lords pat nepaskatījās uz mūsu pusi. Pamests viens šajā paralēlajā pasaulē, es jutos vientuļš kā Kronberga bārenis.
Rītdiena ir klāt jau šodien…*.
Pār mani sagruva pasaule.
Dzīvot vairs negribējās.

No rīta mani pamodināja skaļš telefona zvans no Londonas. Nepaspēju pateikt, ka atstāju darbu, kad mobilais Irēnas balsī, kas necieš iebildumus, man paziņoja.
– Līdz manai atbraukšanai tev jāpaliek pie jaunā pāra. Vēl tikai viena nieka nedēļa. Gan jau kaut kā pārdzīvosi šo atturību. Es arī pēc tevis esmu ļoti noilgojusies. Priecājies, izbaudi sauli, jūru un dabu! Punkts.
Deux’s machina atslēdzās.
Mūki noliedz dabu.
Es atgriezos savā cellē.
Es esmu BOKONONS.

– Lidmašīna no Londonas ielido 14.28. Sagaidītājus lūdz pulcēties pie trešās izejas.– vēstīja neredzama balss no skaļruņiem.
Pasaule vēl nebija sabrukusi.
Paldies tev, Dievs!
Paldies!

Vēl pirms nepilnām divām stundām, es biju pārkāpis visus rakstītos un nerakstītos žigolo likumus, nerunājot par tiem, kurus man īpaši uzsvēra Alise. Pašlaik man nācās mierināt Antru, glābt jauno ģimeni un piedevām vēl savu ādu. Šādā mīlas trīstūrī man nebija nācies būt, un pēc sarunas ar “balto vīriņu” es atmetu jel kādas cerības uz Antru.
Ar žēlumu skatījos uz raudošo Antru un centos viņu mierināt. Viņa vairs nevairījās manu glāstu un klausīdamās manos, čukstus izteiktos mierinājumus, laiku pa laikam pamāja ar galvu.
– Zinu, ka labāk tādās reizēs ir izrunāties, nekā turēt visu pie sirds,– es teicu un turpināju glāstīt galvu un plecus. Trīsas gāja mazumā un arī elpošana kļuva vienmērīgāka.
– Runā droši. Viss ko teiksi nevienam nekļūs zināms – pat Irēnai ne. Izsūdzi visu, kas tev uz sirds sakrājies, varbūt varēšu dot kādu padomu. Man ir bijusi laba skola, šo to esmu arī pieredzējis. Stāsti, nekautrējies.– es turpināju mierināt Antru.
– Padod, lūdzu mitru dvieli! Jānoslauka seja. Vai nav dikti saraudāta?– viņa jautāja noraidījusi piedāvāto spoguli.
– Piesmēķē man, lūdzu, kādu stiprāku cigareti. Nervi vairs galīgi netur.– viņa sejai uzklāja mitro kompresi.
Piesmēķēto Marlboro pieliku viņai pie labās rokas pirkstiem. Cieši satvērusi, viņa pielika to pie mutes un 2-3 vilcienos nosmēķējusi pus cigareti, sāka intensīvi klepot. Viegli paklapējis viņai pa muguru izņēmu no leduskapja jaunu Bon aqua* pudeli un piepildījis pilnu glāzi, ieliku to rokās.– Dzer, dzer visu. Tu esi izraudājusi sevi sausu. Pat paklepot lāgā nevari.
Antra kāri izdzēra minerālūdeni un uz brīdi, varbūt man tikai likās, pat pasmaidīja.
– Ielej, lūdzu vēl, Krist!– un rāvienā iztukšoja arī tiko ielieto ūdeni kā kamielis.
– Nu, kā vai palika labāk? Varbūt olu liķieri. Tas ir maigāks un neskrāpēs kaklu.– es mēģināju piedāvāt kādu nervus relaksējušo līdzekli no man zināmajiem.
– Nē, ielej, lūdzu, Smirnoff, ja tev vēl ir palikusi kāda lāsīte! Man vajadzīgs kāds stiprāks nomierinošs līdzeklis.– un Antra pasniedza man tukšu limonādes glāzi.
– Lej pilnu! Man par maz nebūs un arī tev mazāk paliks! Ak, Eliss, Eliss…– Antra atkal sataisījās uz raudāšanu.
Iepiedis rokā glāzi, piespiedu izdzert pusi. Tad noglaudīju sapinkājušos slapjos matus. Sajukuši viņi ne pēc kā neizskatījās, tāpēc nolēmu tos izsukāt. Piespiedusi seju manam plecam, viņa ļāva to darīt, tikai laiku pa laikam iešņukstējās un centās norīt kaklā iesprūdušo asaru kamolu. Noliekot suku, es pat nemanīju kurā mirklī Smirnoff pudele pārceļoja pie Antras un šnabis lieliem malkiem pārceļoja no viena tilpuma otrā.
– Lēnāk pār tiltu, jaunkundz, lēnāk pār tiltu!– ar galvu norādīdams uz Alisi.– Gribi kļūt līdzīga Alisei? Ko jūs abas pēc tam no šī medusmēneša atcerēsieties.– izrāvis pudeli viņai no rokām, izmetu to ārā pa logu.
– Galīgi muļķe esi palikusi! Kaut kāda mīlas teātra dēļ taisies nodzerties– es vairs nevaldīju pār sevi.– Varbūt vēl sāksi durties, vai pameklēsi sev kādas citas rozā brilles?
– Un tu pats! Kāpēc tad tu dzer visas šīs dienas. Nemelo, es tāpat visu zinu. Pat vairāk nekā tu to spēj iedomāties!– viņa uzmeta lūpu un jau atkal sataisījās uz raudāšanu.
– Tu tikai nezini to, ka es tevī esmu iemīlējusies jau kopš septītās klases. Pareizāk sakot, līdz brīdim, kad mēs atkal satikāmies ar Irēnas starpniecību.– Antra noslaucīja asaras un paskatījās man tieši acīs. No viņas skatiena man galvā viss pēkšņi sagriezās, un man likās ka es guļu ar atvērtām acīm.
Kā zibens ķerts, mēms un paralalizēts, es skatījos uz Antru un sāku miglaini atcerēties sīku neizskatīgu knīpu, kas gluži negaidot uzradās mācību gada sākumā un gandrīz veselu ceturksni sēdēja man solā blakus. Tajā laikā mēs ar Edgaru taisījām kailfoto un bijām safotografējuši visas meitenes no mūsu un paralēlklasēm. Kā uz to izdevās viņas pierunāt, vēl šobrīd nespēju saprast, bet pēc oficiālās “skaistumkonkursa” daļas, tapa arī šāds tāds pikants uzņēmums ar slēpto kameru. Tikai to knīpu šķiet sauca savādāk. Antras mūsu klasē nekad nebija bijušas.
– Atcerējies.– viņa pajautāja un paskatījās uz mani ar skatienu, kuru es nekad nespēšu aizmirst.– Es mīlēju tevi, neraugoties uz to, ko man nācās pārciest par tām jūsu taisītajām fotogrāfijām.
Tā prata skatīties tikai viens cilvēks pasaulē – Kristīne. Tieši šādi viņa manī skatījās, kad piedāvāju viņai fotografēties mūsu mākslas albūmam. Tāds tas bija visu mēnesi, kamēr viņa īsi pirms brīvlaika nokļuva slimnīcā. Pēc tās viņa vairs mūsu klasē nemācījās. Viņa pazuda no manas dzīves nezināmā virzienā uz visiem laikiem.
– Kā redzams, ne uz visiem laikiem.– es pēkšni atskārtu.– Viss šajā dzīvē virzās pa spirāli.
– Kāds šīs fotogrāfijas tēvam uz darbu bija atsūtījis pa e-pastu un, drošības pēc arī orģinālus ielicis darba dokumentos. Vari iedomāties, kas pēc tam notika mūsu mājās.– viņa paskatījās uz mani un pasmēķējusi jaunu cigareti, kāri ievilka dūmu.
– Es teicu, ka uz bildēm neesmu es, bet tēvs nosauca mani par meli un, mani tā piekāva, ka trīs nedēļas nogulēju slimnīcā. Skandālu darbā izdevās novērst tikai ar Irēnas palīdzību. Pilsētā sāka izplatīties dažādas baumas. Tieši viņa palīdzēja mums ātri pārcelties uz Rīgu.– viņa izpūta dūmu mākoni.
Irēnas pieminēšana fotogrāfiju sakarā mani pat izbrīnīja. Fotogrtāfijas ar visiem negatīviem un muzikālo centru kāds bija izzadzis no Edžus dzīvokļa. Fotogrāfiju autorus tā arī neatrada, jo visas meitenes klusēja. Neatrada arī zagļus, bet daļa fotogrāfiju ceļoja pa pilsētu un skolu. Starp tām bija arī viena Antras bilde.
Irēna man par to nekad nebija stāstījusi un, tajā laikā mēs pat vēl nebijām pazīstami. Pirmo reizi viņu ieraudzīju jau mācoties vecākajās klasēs, bet draudzējamies nu jau pusotru gadu. Mūsu mazpilsētā viss ir kā uz delnas, cits citu pazīst, tāpēc nav nekā neparasta, ka Irēna partijas interesēs palīdzēja izkļūt kādam no skandāla lai nesabojātu savas partijas reputāciju.
Man pašam gadījies ņemt dalību glābšanas “operācijās” un būt par zibensnovedēju augsta ranga spēlēs. Nē, uz Irēnu šīs fotogrāfijas ēnu mest nespēja. Vismaz es te neredzēju nekāda motīva un ieinteresētības.
– Centra ģimnāzijā iepazinos ar Alisi. Viņa bija tāds pats neglītais pīlēns kā es un ar mums neviens nedraudzējās. Bet mums jau arī nevienu nevajadzēja, mēs bijām pašpietiekamas un viena otru lieliski papildinājām.– Antra vairs nebija apstādināma un stāstīja visu kā grēksūdzē. Viņas sirds bija pārpildīta, jo ne ar vienu no malas, par to vēl nebija runājusi.
Alise protams neskaitījās, viņa bija tikai Antras otra pusīte.
– Protams, ar gadiem situācija mainījās, parādījās zēni, bet līdz gultai mēs parasti tā arī netikām. Man vienkārši no tā visa ir bail, savukārt čaļi baidās no Alises rakstura un viņas izsmiekla.– Antra izdzēra glāzē atlikušo šnabi, man to pat nepiedāvājot.
– Nedomā, ka vīriešus vispār nepazīstam! Nevainību mēs zaudējām tīri tradicionālā veidā un kādu laiku pat draudzējamies un dzīvojām kopā ar puišiem. Bet tas viss nu ir pagātnē…

Paskatījos uz blakus gulošo Alisi un noskurinājos. Viņa krāca kā pārdzēries un nopīpējies fūrmanis. Paņēmu no galdiņa sēklai līdzīgo olu liķieri un, ielējis glāzītēs, piedāvāju iedzert uz mūsu veselību. Saskandinājām un sūcām to burtiski pa pilītei – tik salds un garšīgs viņš bija.
Tas sniedza tādu garšas orgasmu, kādu vēl nebiju savā mūžā piedzīvojis. Gribējās šo sajūtu paildzināt līdz bezgalībai un ne mūžam to nenorīt. Antra piedāvāja mentola cigareti un pēc brīža tā anestezējošais dūms padarīja mēli nejūtīgu un olu liķieris jau garšoja daudz daudz savādāk, bet tikpat burvīgi un neatkārtojami.
Tikmēr viltīgais liķieris jau bija sācis savu darbu. Alkohols uzsūcās pa visātrāko ceļu, caur mutes asinsvadiem nokļuva asinīs (šķelšanās kuņģī izpalika), un sāka savu postošo darbību. Paskatījusies uz kreisā pusē dzērāja miegā gulošo Alisi, Antra sāka nevaldāmi raudāt. Pieliecis viņas galvu savam plecam, sāku viņai lēni glaudīt galvu un plecus, maigiem vārdiem mierināt. Tomēr asaras bira kā pupas.
Man bieži ir gadījies, kad pēc piedzīvotā orgasma, sievietes krita histērijā. Parasti es turpināju glaudīt un, jau pēc 5-10 minūtēm manī vērās pavisam cits – laimīgs cilvēks.
Uzmanīgi ar mēli nolaizīju pie labās krūts palikušo putkrējumu un raudas momentāli izbeidzās. Iedrošināts un pārliecināts par savu uzvaru, es ar zobiem maigi satvēru auss ļipiņu un ar mēli sāku to kutināt. Strauji izrāvusies no apskāviena, viņa kliedza kristdama histērijā.
– Neskaries man klāt! Es vairs to nevaru izturēt! Jūs visi to tik gribat kā…– un viņa ar saviem garajiem labi koptiem nagiem ieķērās man matos. Viņa burtiski spiedza pilnā balsī.
– Ak, Dievs, par ko man visi šie pārbaudījumi, kārtējās cerības un nodevības! Par ko?– Centos nomierināt, noglaudīt plecu un galvu, bet Antra uzsprāga un kā traka kaķene ieķērās manā skalpā.
– Tu pie tā visa esi vainīgs. Tikai tu, Krist! Tas notiek tikai tevis dēļ!– viņa centās izraut man matus no galvas. Garie lakotie nagi noslīdēja man gar acīm, atstādama sejā sarkanas švīkas. Kā dzelts atrāvos no Antras un no visa spēka iecirtu divas pļaukas. Automātiski no naktsgaldiņa paķēru ūdensglāzi un iešļācu to viņai sejā.
Antra norima tikpat spēji, kā bija sākusi un, bija patiesi izbrīnīta, it kā mani redzētu pirmo reizi mūžā. Viņa izskatījās pēc maza bērna, kas tikko pamodies un nesaprot, kāpēc viņa gultiņa ir slapja. Aptaustījusi sevi, lai pārliecinātos ka neguļ, viņa noslaucīja seju un izņēma matos iestrēgušās rudzupuķes. Tad pasakatījusies Alisi, Lordu un mani, apgriezās uz vēdera un ar seju ierakusies spilvenos, sāka sīki trīcēt un elsot. Apsedzu viņu ar palagu un nolasīju no gultas izbirušās rudzupuķes.

Lords pacēla nokritušo grāmatu un no blakus istabas atnesa neiesāktu Smirnoff pudeli. Lords mani saprata, viņš arī bija vīrietis. Paklausot mājienam, Lords uzlēca uz dīvāna un, piespiedās man ar savu silto ķermeni. Viņš it kā lūdza piedošanu par savas samnieces izvēli, pats nebūdams vainīgs. Satvēris garo purnu, ielūkojos sava patreiz vienīgā drauga acīs. Tās nemeloja, arī viņam vairāk patika kuces. Iedevis viņam uz purna buču, paņēmu no šķīvja iesākto desas luņķi. Uzmanīgi satvēris zobos salāmi, viņš nolēca no gultas un devās uz virtuvi. Es, atskrūvējis pudeli, kāri pieplaku pie kakliņa.
Man viss bija vienalga. Man viss bija beidzies.
– Jau rīt pat uzteikšu šo darbu un piezvanīšu Irēnai uz Londonu. Man viss ir līdz kaklam un pār pārēm. Neesmu tāds naudas vergs, lai kļūtu par mazohistu un tēlotu seksa atturībnieku. Jāsagaida tikai rīts, lai būtu skaidrā.– šķidrums pudelē manāmi noplaka.
– Tikai rīts…
– Eliss, mēnestiņ, neguli es tevi ļoti gribu! Pasauc Lordu, mēnestiņ!– bet mēnestiņš klusēja pēdas pagriezis pret sauli.
Mēnestiņš bija spiritus vini* narkozē.
– Lord. Nāc pie manis, pakutini brālīti, L-o-o-r-d!– pēc balss varēja just, ka Antra ir gatava raudāt. Uz grīdas nokrita pudele, bet nesaplīsa. Noklikšēja šķiltavas un jau pēc brīža mentola cigarešu dūmi sasniedza manas nāsis.
– Krist, atnes kaut ko iedzert. Man gribas vēl.– un atskanēja elsas un šņuksti. Varēja dzirdēt kā krampjaini tiek ievilkts gaiss.
– Krist, viņa mani vairs negrib. Dzirdi, vairs negrib.– viņas balsī bija dzirdams izmisums.
– Nāc šurp palīdzi man nobeigt, Krist. Man gribās…– no blakus istabas ielidoja Antras sviets banānu ķekars.
Kā pusmiegā piecēlos un negribīgi devos uz blakus istabu. Mierinājumu drīzāk vajadzēja man, nevis jaunajam pārim. Man līdzi, galvu nokāris un žāvādamies, nāca Lords. Viņš vienmēr sevi uzskatīja par mājas saimnieku, viņam vajadzēja būt lietas kursā par mājās notiekošo.
Nodevis mīlestību mēnestiņš gulēja pagriezis savu dark side of the Moon* pret savu saulīti. Tas pilnībā bija atdevies viltīgā Bakha* rokās. Mēnestiņš nereaģēja, kad Lords ar mēli centās no saimnieces nolaizīt putukrējuma un želejas paliekas. Arī saulītes bermudu trīstūris un pauguriņi bija vienā putukrējumā, bet Lordam Antra bija vienaldzīga.
Lords atzina tikai saimnieci.
Es savu bosu.
Vismaz līdz rītam Antra tāda bija.

– Jā, kaķīt, jā! Cik labi! Es tūlīt beigšu, ārprāts!– bezmaz vai kliedza Antra. Viņas ķermeņa trīsas liecināja, ka šajās trijās nedēļās mana prasme nebija zudusi. Meitenīgās rokas vadīja manu galvu, brīžiem to glāstīdama, brīžiem sāpīgi ieķerdamās manos matos. Mana mēle dancoja ap caurdurto brālīti un virpināja tajā ievērto zelta ķēdīti.
Komanda mainīt pozu, bija kā zibens pie skaidrām debesīm.
– Nāc man virsū! Nē, ne tā, otrādi.– viņa lietišķi komandēja kā Orleānas jaunava.– Nebaidies, nenoraušu tavas mantiņas.
No saskaitāmo vietas, kā saka summa nemainās. Tā šķiet mani vēl mācīja pamatskolā. Pārgājis uz sešdesmitdeviņi, mans puisītis atrada mājvietu starp saulītes pauguriņiem*. No nolemtības sajūtas, bezcerības, alkohola un triju nedēļu ilgās bezdarbības, mans puisītis bija pasācis nīkuļot. Taču sajutis Antras ādas maigos pieskārienus, tas ar cerībām sāka mosties. Asinis pa vēnām sāka skriet straujāk, arī galva sāka skaidroties un, es cenšoties nezaudēt ritmu, kvēli lūdzu Dievu, dot man vēl vienu iespēju iekarot savu Afrodīti*.
– Krist, noliec to vella vibratoru, labāk ar pirkstiem,un abos. Jā, jā tieši tā.– viņa, kaisles pārņemta locījās un kustējās kā zutis.– Paņem ciešāk brālīti. Ak, ārprāts…
Nolādēju savu pārsteidzīgo rīcību līzdams pudelē un gānīju sevi par neticību iespējai iegūt šo blondo Bārbiju* gultā arī fiziski. Nezinādams nevienu lūgsnu, vērsos pie Visaugstākā brīvā interpretācijā.
– Ak, svētais Ambrozij*, kādēļ tu izgudroji šo velna dziru, kas apdullina manu prātu?– mēģināju improvizēt. Ceru, ka viņš man kādreiz to piedos.
– Dievs, palīdzi man aizdzīt misteru Mērfiju*. Vērs Antras labvēlību pret mani, Dievs. Es kļūšu monopolists, monokulārs, monoga…– es sapinos terminoloģijā.
– Vells parāvis, kā to īsti sauc, kad tikai ar vienu?– Mana mēle sapinās un atmiņa atteicās mani klausīt. Es izmisis turpināju.
– Es vairs nebūšu žigolo! Viņa man būs pēdējā un vienīgā! Dievs, palīdzi vērst viņas prātu man par labu un visa pasaule, manis pēc, lai iet pa gaisu.– es biju gatavs pārdot pat savu miesīgo māti, lai tik būtu blakus savam sapņu tēlam mūžīgi.
– Ak, Dievs!…
Viņa beidza ātrāk par mani.
Viņa aizmirsa to pateikt.
Debesis pavērās. Pa gaismas staru, pa tādu kā eskalātoru, tuvojās balts vīriņš ar garu bārdu un zeltainu nimbu virs galvas. Šķelmīgi pasmaidījis, viņš ieskatījās bauslības galdiņā un teica.
– Par vēlu, mans dēls, par vēlu! Tu esi grēkojis kļūdams par žigolo. Tev būs lemts skriet pakaļ blondīnēm un sievu starp tām neatrast.– un sirdīgi papurināja man ar pirkstu.
– Pats esi vainīgs, ka pirms pieciem gadiem neglītajā pīlēnā nesaskatīji šīsdienas gulbi un atraidīji to, mans dēls. Nu, jau ir par vēlu. Esmu svētījis šo laulību. Nes vien savu krustu tālāk, dēls, un varbūt tev kādreiz taps piedots. Āmen!– kā timpānu skaņas galvā skanēja Visuvarenā balss.
Puisītis agonēja starp krūtīm un, es, kā zibens ķerts, bez elpas nokritu blakus savam sapņu tēlam. Es biju satriekts un pagalam.
Likās, atvērās elles vārti un nosmirdēja pēc sēra.
Es biju tikai un vienīgi žigolo.
– Es negribu to sevī iekšā pirms laika. Es domāju, ka tu to zini.– Antra ar roku aptaustīja savas miklās krūtis.
– Piedod, bet tev tomēr nevajadzēja nākt pie man gultā blakus. Gan jau mēs ar Alisi būtu pašas tikušas galā.– Pasmēlusi no krūts manu sēklu, viņa iezieda ar to savu seju, un kaklu.
– Negribi to pagaršot, lai zinātu cik tā ir barojoša un garšīga?– un pastiepa savu roku pie manas mutes. Paostīju un ar mēles galiņu pārlaidu pār plaukstu. Tā bija sāļa.
– „Rūgts, rūgts!”, nezin kāpēc saka kāzās. Man gan tā likās sāļa un bezgaršīga, no rūgtuma ne miņas. Varbūt sievietēm mute ir citas garšas kārpiņas?

Tālumā varēja dzirdēt jūras šalkoņu un novēlojušās putnu dziesmas. Bija iestājusies krēsla. Mājā valdīja klusums un miers. Lapenē ienāca Lords un piebikstīja man ar savu purnu. Pāris reizes ierējies, viņš izgāja ārā un skatīdamies uz mani gaidīja. Pārmetumu viņa acīs es neredzēju, bet apmulsis viņš bija no tiesas. Viņš gaidīja mani un nervozēja. Es nebiju vienīgais kas nesaprata visu šeit notiekošo un tāpāc man gribējās ātrāk šo vietu pamest. Tad, it kā izdzirdējis komandu, Lords pienāca klāt un ar zobiem satvēris manu plaukstu, vilka mani uz mājas pusi. Saņēmis dūšu un par visu sirsnīgi nošpļāvies, devos viņam līdzi uz kokiem apskauto savrupmāju.
Pie virtuves galda sēdēja Alise un glāžainām acīm vērās kafijas biezumos. Izdzirdējusi mūs ienākam, viņa ar skatienu norādīja uz krēslu. Apsēdos un ielēju sev glāzi apelsīnu sulas. Aiz loga bija dzirdama tikai knišļu sisināšana.
Pauze ievilkās. Es centos paskatīties Alisei acīs, bet viņa novērsa. Tās bija nogurušas un alkohola apduļķotas.
– Krist, vairāk tā,– viņa uzsvēra,– nekad vairs nedari. Necenties man noņemt Antru! Man viņa pārāk daudz ko nozīmē. Tāpēc jau es viņu aprecēju, lai viņa būtu tikai mana.– viņa ielēja sev kārtējo glāzīti un uzreiz to izdzēra.
– Tu nedomā, ka man vīrieši nemaz nepatīk. Arī tu, ja atklāti runājam, mani vienkārši tracini, bet man vīriešu laiks vēl nav pienācis. Viņi nezin ko sievietei vajag, bet es zinu.– viņa piesmēķēja cigareti un izpūta dūmu mākoni tieši man sejā.
– Ja vajadzēs, es Antras dēļ kļūšu par īstu vīrieti. Tas būtībā ir tikai naudas un laika jautājums.– viņas alkohola atraisītā mēle kustējās pati par sevi un nespēja to vairs kontrolēt.
Paņēmis jaunu cigareti, centos aptvert tikko dzirdēto. Biju dzirdējis un lasījis par līdzīgām operācijām ne vienreiz vien. Var protams veikt šādu operāciju, lai labotu dabas klūdu. Ja tev gēnos ielikts vīrišķais, bet ķermenis ir no sievietes un, tas tev neļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja esi ar mieru drīzāk mirt, nekā atstāt visu pa vecam, šādas operācijas pēc neskaitāmām konsultācijām vienmēr veic. Pret dabu neko neiesāksi. Kanālā Discovery* redzēju, ka vienam no dvīņiem mainīja dzimumu uzreiz pēc dzimšanas, bet 30 gadu vecumā viņš apzināti to atgrieza atpakaļ. Dabas dotais izrādījās spēcīgāks par mūsdienu medicīnu.
Bet aiz Alises vīrišķās bravūras slēptā sievišķība tā vien lauzās ārā. Tā ir tikai loma, kuru viņa spēlēja nevis vēlējās dzīvot. To nebija iespējams noslēpt. Tam jābūt žestos, manierēs, uzvedībā. Nav brīnums, ka es kļūdījos un pasniedzu viņai to rudzpuķu ziedu pušķi.
– Es labprāt, pēc visa notikušā, parādītu tev durvis, bet Antra uzstāja, ka tev ir jāpaliek. Es nekā absolūti nezinu par rēķiniem Irēnas un Antras starpā, tie mani arī neinteresē, bet tev te jāpaliek līdz beigām kā bija pašā sākumā norunāts. Vari darīt ko gribi, tikai centies man mazāk trāpīties acīs. Kad vajadzēs, tevi noteikti pasauks.– viņa ar spēku nodzēsa cigareti un nolika uz galda neiesāktu Smirnoff* pudeli.
– Tas tev ko salāpīties. Vairāk tev nepienākas. Ne jau tāpēc, ka žēl, vienkārši tu te esi darbā.– un viņa lika manīt ka es varu iet.
Paņēmis pudeli, mēs abi ar Lordu devāmies uz man ierādīto istabu trimdā.